chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

9 fakti, kas apliecina, kāpēc izglītībā ir vajadzīgs sports

21/04/2016
Jānis Kutraitis
Valoda: LV
Document available also in: EN DE BG PL ET FI

/en/file/sportinfoday-erasmus1jpgsportinfoday-erasmus_1.jpg

Daudziem cilvēkiem sports un izglītība ir absolūti pretējas lietas.  Viena ir nenozīmīga, bet otra - nopietna.  Viena attiecas uz spēli, bet otra - uz darbu.  Šis sadalījums, kura pirmsākumi ir meklējami Eiropas vēsturiskajā un filozofiskajā pagātnē, ir skaidri redzams izglītībā, kur sportam (un tā pārstāvei izglītības sistēmā - fiziskajai audzināšanai) bieži vien tiek piešķirts zems statuss, ierobežots stundu skaits mācību programmā un nepietiekami resursi. Daudzi vecāki uzskata, ka sportam un citām organizētajām fiziskās aktivitātes formām vajadzētu ieņemt arvien nenozīmīgāku vietu izglītībā, lai bērni, kļūstot vecāki, varētu koncentrēties uz „īsto” mācīšanos, kas palīdzētu viņiem apgūt profesiju, augstāko izglītību vai iegūt darbu.

Laika gaitā šī attieksme ir sākusi mainīties, lai gan izmaiņas dažreiz ir bijušas sāpīgi lēnas. Tā sauktās „fiziskās pasivitātes pandēmijas” parādīšanās ir nepārprotami nākusi par labu sporta statusam.  Turpinot kristies fizisko aktivitāšu līmenim, arvien vairāk cilvēku slimo ar slimībām, kas saistītas ar mazkustīgu dzīves veidu.  Sports kā vispopulārākā un patīkamākā fiziskās aktivitātes forma un vienlaicīgi – lēts ārstniecības līdzeklis -- ir nostājies sabiedrības veselības politikas centrā. Vienlaikus sports tā dažādajās formās sniedzarī būtisku finansiālu ieguvumu. Sports ir liels un strauji augošs sektors Eiropas ekonomikā, veidojot apmēram 3% no Eiropas kopējā IKP un apmēram 3,5% no nodarbinātības Eiropas Savienībā. Pieaugušo izglītība ir reaģējusi uz šo situāciju, izstrādājot un piedāvājot arvien vairāk specializētuprogrammu, kas aptver plašu lietotāju un jomu spektru, sākot no skolotājiem un treneriem līdz pat sporta preču industrijai, plašsaziņas līdzekļiem un sporta norišu translācijām.

Ir arī cits sporta un izglītības attiecību aspekts, ko zinātniskā pētniecība tikai nesen ir akcentējusi. Pētījumi izglītībā, psiholoģijā, neiroloģijā un citās disciplīnās liecina, ka tradicionālaisizglītības un sporta pretnostatījums ir vienkārši kļūda un ka sports nebūt netraucē izglītības procesu, gluži otrādi, tas var dot vērtīgu ieguldījumu izglītībā.

Lai paskaidrotu šo drosmīgo apgalvojumu, es piedāvāju deviņus secinājumus, kas iegūti pētījumos par sporta un fizisko aktivitāšu ietekmi un kas pierāda, ka fiziskā aktivitāte - papildustās labi zināmajām pozitīvajām spējām uzturēt ķermeni sportisku un veselu, dod vērtīgu ieguldījumu izglītībā.

  1. Sports un fiziskās aktivitātes „baro” smadzenes, palīdzot tām efektīvi strādāt, augt un darboties.  Ir pierādīts, ka fiziskā aktivitāte izraisa dziļas un ilgstošas izmaiņas neironu savienojumu veidošanās procesā, un šie procesi tieši sekmē intelektuālo darbu.
  2. Sports un fiziskās aktivitātes var uzlabot mācīšanās kvalitāti un atmiņu.  Skolēniem ar labu atmiņu un spējām ātri mācīties ir ievērojamas priekšrocības, un tas ietekmē gandrīz katru pieredzes aspektu attiecībā uz pieaugušo izglītību un ne tikai.
  3. Pat īsas, dažu minūšu ilgas sporta un fiziskās aktivitātes var uzlabot koncentrācijas spēju un uzmanību, kas tieši ietekmē spēju mācīties un uztvert informāciju.
  4. Jaunāko skolēnu rēķināšanas prasme un lasītprasme paaugstinātu fizisko aktivitāšu rezultātā ievērojami uzlabojas.
  5. Regulāri vingrinājumi var mazināt depresiju un nemieru, ar ko varētu nākties saskarties saistībā ar pieaugušo izglītību.
  6. Sporta un citas fiziskās aktivitātes, ir īpaši nozīmīgas, lai radītu piederības sajūtu un stiprinātu apņēmību, tās var arī palīdzēt potenciāli atstumtajiem skolēniem justies piederīgiem un pieņemtiem.
  7. Fiziski aktīviem cilvēkiem ir labāki akadēmiskie sasniegumi nekā viņu neaktīvajiem vienaudžiem, un tie, kuri ir visaktīvākie, ir vislielākie ieguvēji.
  8. Fiziski aktīvi cilvēki mēdz iegūt vairākas kvalifikācijas, viņi biežāk iesaistās tālākās studijās, viņiem mēdz būt labākas izredzes iegūt kāroto darbu, un starp viņiem pat ir novērota tendence ātrāk saņemt paaugstinājumu darbā
  9. Fiziski aktīvus indivīdus darba devēji uztver kā veselīgākus, efektīvākus un uzticamākus.  Tātad, aktīvi cilvēki ir ar lielākām nodarbinātības iespējam.

Protams, ne visa ar sportu saistītā pieredze ir pozitīva, un negatīva pieredze, ko rada slikts sporta skolotājs vai treneris, dažkārt mēdz būt sliktāka nekā vispār nekāda.  Tāpēc skolēniem ir vērts veltīt laiku, lai atrastu sev vispiemērotāko sporta veidu vai citu fizisku aktivitāti.  Pienācīgi organizētas fiziskas aktivitātes pozitīvā gaisotnē un atbalstošā vidē, var būt ļoti iedvesmojošas.

Tāpēc varbūt tiešām ir pienācis laiks gan mācību iestādēm, gan to audzēkņiem pārvērtēt savus pieņēmumus attiecībā uz sporta un fizisko aktivitāšu lomu mācību procesā! Fakti liecina, ka sports un fiziskās aktivitātes nebūt nav nenozīmīgas izpriecas vai traucēklis “īstajām” mācībām, bet tieši otrādi – veicina tās. 

/en/file/richardbaileyjpgRichard Bailey

Richard Bailey

Ričards Beilijs (Richard Bailey)

Ričards Beilijs ir kādreizējais pamatskolas un vidusskolas skolotājs, pedagogu tālākizglītotājs, mentors un mentoru audzinātājs. Paralēli ieņemamajam amatam Starptautiskās Sporta zinātnes un fiziskās izglītības padomes (ICSSPE) valdē, R.Beilijs darbojas kā rakstnieks un blogeris. R.Beilijs strādājis kā UNESCO eksperts un konsultants fiziskās audzināšanas jomā, Pasaules veselības organizācijā u.c. Viņš konsultējis Nike ierosinātās iniciatīvas Designated to Move un Active Kids Do Better, kā arī bijis daudzu zinātnisku pārskatu vadības grupās.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 9. no 9
  • Lietotāja Mārīte Peipiņa attēls
    Fiziskās aktivitātes bērniem veicina smadzeņu attīstību. Visos vecumos tas ir kā veids emocionālās labsajūtas uzlabošanai un socializācijai. Fiziskās spējas un fiziskā labsajūta ir cieši saistīta arī ar garīgajām darbspējām, piemēram, vāji muguras un vēdera muskuļi neļauj ilgstoši sēdēt vai izraisa sāpes, kas liedz koncentrēties, un darbs tiek veikts lēnāk.  
  • Lietotāja Helena Pardół attēls
    Niby sport w pewien sposób przeżywa renesans w dzisiejszych czasach, a to za sprawą przede wszystkim "bumu" na bycie fit i trenerów personalnych, jednak w edukacji jest go mało - przynajmniej z mojego punktu widzenia. Na studiach licencjackich miałam tzw. WF tylko przez jeden semestr, na studiach mgr nie ma go w ogóle. Dlaczego? Przecież sport usprawnia nasze myślenie, wpływa dobroczynnie na procesy uczenia się, co idealnie opisane jest w powyższym artykule. I tu pojawia się pytanie, dlaczego tak ważna dziedzina życia, jaką niewątpliwie jest sport, jest usuwana z edukacji? Jasne, przecież każdy z nas może na własną rękę biegać, chodzić na siłownię, czy też być członkiem jakiegoś amatorskiego klubu i tam realizować tę dziedzinę życia. Jednak moim zdaniem taka możliwość nie powinna skreślać tego, by w instytucjach takich jak szkoła czy uniwersytet, sport był w pewien sposób "wykreślany". Faktem jest, że coś co jest narzucone z góry (np. zajęcia WFu w szkole) nie zawsze przynosi radość i też oczekiwane efekty, jednak w wielu przypadkach lepsza jest taka forma "ruchu" (przymusowa) niż żadna. I warto też podkreślić, że często z tego szkolnego "przymusu" rodzą się pasje wielu osób, tak jak było to u mnie z piłką ręczną.
  • Lietotāja Zane Boka attēls

    Piekrītu, ka šī ir ļoti apspriesta tēma jau gadu gadiem, un cik cilvēku, tik viedokļu. Arī no savas pieredzes varu teikt, ka daļai skolēnu sports bija mīļākais mācību priekšmets, bet daudzi skolēni nāca uz sporta stundām ar ārsta zīmēm un sēdēja malā.

    Es tomēr piekritīšu tam, ka sporta aktivitātes mums ir nepieciešamas un jo vairāk, jo labāk. Raksta autore ir precīzi uzsvērusi svarīgus secinājumus, par sporta pozitīvo ietekmi uz cilvēka organismu un darba spējām. Mūsdienās mēs ļoti daudz laika pavadam pie datora vai mobilā telefona, daudz pārvietojamies ar automašīnām u.t.t. Tāpēc mūsu organismi dažreiz pat “prasās” pēc fiziskajām aktivitātēm. Nevajag ignorēt šos signālus, jo bieži vien tas var novest pie nopietnām veselības problēmām. Nav noslēpums, ka arī mūsdienu jaunatnei ir lielākas problēmas ar lieko svaru, jo ir mazkustīgs dzīvesveids. Apkopojot šos visus faktus, uzskatu, ka fiziskās aktivitātes skolās būtu tikai jāpalielina, taču varētu padomāt par vērtēšanu, jo bieži vien tas ir iemesls, kāpēc skolēni izvēlas neiet uz sporta stundu- nevēlas saņemt sliktu atzīmi. 

  • Lietotāja Amanda Melnalksne attēls
    Ir daudz dzirdētu komentāru no skolēniem, tieši vidusskolas vecuma posmā - cik būs labi, ka, mācoties augstskolā, vai arī kādā profesionālajā mācību iestādē, vairs nebūs sporta stundu. Un tik pat daudz komentāru no augstskolu studentiem - cik ļoti pietrūkst sporta stundu. Arī es tagad, būdama studente, patiesi novērtēju sporta stundas vidusskolā, un pilnībā piekrītu, ka fiziskas aktivitātes uzlabo mācību darbu un palīdz atbrīvoties no negatīvajām emocijām un stresa. Lai gan ir daudz iespēju - doties gan uz augstskolas piedāvātajām sporta nodarbībām, gan uz dažādiem fitnesa klubiem, vai arī sportot mājas apstākļos, tas tomēr nav tas, kas obligātas sporta stundas, jo, kā jau visi lieliski zinām - tas, kas nav obligāts, ir daudz grūtāk īstenojams, rodas dažādu attaisnojumu - iešu rīt, šodien nav laika, daudz darba utt. 
    Pēc garas dienas lekcijās un praktiskajos darbos - fiziskās aktivitātes ir vislabākā atpūta, pirms patstāvīgā darba mājās. Tai nav obligāti jābūt skriešanai, pat pastaiga ir labs veids kā "izvēdināt galvu" - uzlabot koncentrēšanās spējas un atbrīvoties no uzkrātā stresa, negatīvajām emocijām. Un tad jau esi gatavs turpināt darbu  - ar jaunu enerģiju un jaunām idejām.
  • Lietotāja Oliver Mourice attēls
    Thanks for the info. Check some info on write paper online site
  • Lietotāja Riina Kütt attēls

    Väga hea sisuga ja natuke kesisevõitu tõlkega artikkel.

    Mind huvitab see teema väga ja seda nii üldisest kui isiklikust vaatenurgast. Hea on teada, kuias saab toetada inimese õppimist muuhulgas ka füüsilise tegevuse kaudu.

     

  • Lietotāja Anete Rätsep attēls

    Täname, Riina, et tõlkevigadele tähelepanu pöörasid. Vaatame teksti üle ning teeme vajalikud parandused.

  • Lietotāja Ewa Nowak-Koprowicz attēls

    Powyższy tekst przypomniał mi o idei walk and talk polegającej na organizowaniu spotkań biznesowych podczas spacerów. Moda na chodzone spotkania biznesowe, mocno rozprzestrzeniająca się za przyczyną takich propagatorów jak menedżerowie z Doliny Krzemowej (m.in. Steve Jobs, Mark Zuckerberg, Jack Dorsey) czy prezydent Barack Obama, jest coraz bardziej popularna również w Polsce. Tym bardziej, że - obok takich zalet formuły jak łatwiejsze przełamanie lodów, możliwość zrelaksowania się i zachowania koleżeńskich stosunków między członkami zespołu i przede wszystkim zwiększona kreatywność - stawia się ją w opozycji wobec tzw. palenia naszych czasów, czyli siedzenia. W zakresie weryfikacji wspomnianego pobudzania kreatywności poprzez chodzenie odsyłam do badań Marily Oppezzo i Daniela L. Schwartza z University of Stanford, Give Your Ideas Some Legs: The Positive Effect of Walking on Creative Thinking i... zachęcam do ćwiczeń praktycznych.

  • Lietotāja Aleksander Kobylarek attēls

    Zgadzam się, że być może wiele osób nie docenia tzw. sportu rekreacyjnego, jednakże każdy kto ma do czynienia z edukacją dorosłych i andragogiką wie, że do normalnego rozwoju uprawianie aktywności fizycznej jest niezbędne w każdym wieku. Widać to po zmieniającym się stylu życia. Odnoszę wrażenie, że określone w artykule "tradycyjne" przeciwstawienie sportu i edukacji odchodzi coraz bardziej w przeszłość. Dobrze, że autor wspomina o badaniach naukowych- generalnie ostatnio prowadzone badania właśnie wskazują na związki między umiarkowaną aktywnością fizyczną a wydajnością mózgu. 

    Moim zdaniem największe niebezpieczeństwo dla sportu rekreacyjnego stanowi eksploatacja organizmu w pracy. Praca w XX wieku staje się coraz bardziej przeintelektualizowana i absorbująca. Łatwo się zatracić w obowiązkach zapominając o kulturze fizycznej. Przykurcze, skoliozy, nerwobóle (jak rwa kulszowa) biorą się właśnie z takiej wielogodzinnej pracy "przy biurku". Edukacja w miejscu pracy powinna moim zdaniem zawsze brać pod uwagę problem ergonomiczności, który ściśle wiąże poniekąd się z propagowaniem sportu rekreacyjnego, jako przeciwdziałającego wymienionym wcześniej dysfunkcjom organizmu. Przy rozsądnym podejściu nie będzie miejsca na omawiany w artykule dysonanas.