EPALE - Eiropas pieaugušo mācīšanās elektroniskā platforma

Raksts par 21. gadsimta skolotāja prasmēm ir ļoti aktuāls un skaidri norāda uz digitālo tehnoloģiju nozīmi izglītībā. Skolotājiem ir jāapgūst prasmes, kas attiecīgi atbilst mūsdienu izglītības videi, piemēram, kritiskā domāšana un problēmu risināšana. OECD pētījums, kas uzsver, ka skolotāju problēmu risināšanas prasmes ietekmē skolēnu rezultātus, ir būtisks fakts, kas pierāda, cik svarīga ir tehnoloģiju efektīva izmantošana. Esmu novērojusi, ka skolēni, kuriem tiek piedāvāti interaktīvi mācību rīki, ir aktīvāki un iesaistītāki mācību procesā. Līderības un sadarbības prasmes ir svarīgas, jo skolotāji bieži ir pārmaiņu vadītāji savā mācību vidē. Secinājums, ka mūsdienu skolotājam jābūt gatavam mācīties un pielāgoties, ir pamats ilgtermiņa izglītības kvalitātes uzlabošanai.

Paldies raksta autoram par ierosinātu diskusiju - īpaši interesanta ir autora atsauce uz OECD pētījumu, ka, jo labākas problēmu risināšanas prasmes tehnoloģijām bagātajās vidēs skolotājiem piemīt, jo labākas problēmu risināšanas un matemātikas prasmes būs arī viņu skolēniem. Balstoties uz šo pētījumu “problēmu risināšana” tiek nosaukta pie pirmās pakāpes svarīguma prasmēm, līdzās kritiskajai domāšanai un sadarbības spējām. Piekrītu, jo to novēroju arī savā praktiskā vidē izglītības procesā. Problēmu risināšana ir svarīga gan kā prasme, ko spēju pati demonstrēt (jo izglītojamie mācās no mana piemēra), gan kā prasme, ko skolēns mācās pats attīstīt. Tai jābūt sastāvdaļai no mācību procesa. Nevis iemācīt skolēnam tikai teoriju,  formulu, risinājuma veidu. Būtiski ir, ka skolēns pats iziet šo ceļu ar skolotāja un tehnoloģiju atbalstu, apgūst prasmes cīnīties ar šķēršļiem un nezināmo. Jo vairāk šo prasmi skolēni apgūs ar skolotāja atbalstu, jo spēcīgākas būs viņu loģiskās domāšanas un izvēļu veikšanas spējas.

Paldies par rakstu. Daudzi komentāros primāri piemin nepieciešamību labi orientēties modernajā tehnoloģiju vidē, un pielietot online mācīšanās rīkus, kas ir īpaši aktuāli pandēmijas laikā Taču, manuprāt, divas svarīgākās 21. gadsimta skolotāja īpašības ir spēja pielāgoties, un prasme veicināt veselīgas sarunas. 

Mūsdienās, aizvien vairāk bērnu saņem mentālo un psihisko palīdzīgu, un tiek diagnosticēti ar informācijas uztveres traucējumiem. Mūsdienu klasē ir svarīgi, ka skolotājam ir vēlme un prasmes ļauj šiem bērniem piedalīties klases aktivitātēs, piedāvāt alternatīas aktivitātēm, un pielāgot mācību materiālus, lai šiem bērniem būtu vienlīdzīgas iespējas saņemt labas atzīmes kā pārējiem. 

Interneta pieejamība kopš mazotnes ir devusi bērniem iespēju izaugt ar piekļuvi lielam daudzumam informācijas, un tā rezultātā skolēni zina par apkārtējo sociopolitisko klimatu, un bieži vēlas par to runāt klasē. Labam skolotājam būtu jāprot prasmīgi uzraudzīt un veicināt diskusiju par šādiem tematiem, lai rastos informācijas un viedokļu apmaiņa.

Domājot par skolotāju 21. gadsimtā noteikti pirmais, kas nāk prātā, ir tieši prasme strādāt ar tehnoloģijām un mācīt to efektīvu pielietojumu arī skolēniem, kas, kā rakstā precīzi minēts, var atvieglot arī to skolēnu izglītošanu, kuriem, iespējams, nesekmējas tradicionālo mācību metožu pieejā vai kuriem nepieciešams ilgāks laika posms, lai iemācītos kaut ko jaunu. Taču, ja skatāmies konkrēti Latvijas kontekstu - problēma ir skolotāja vidējais vecums un skolotāja tēls pats par sevi. Pirmais - skolotāja vidējais vecums - ir acīmredzami saistīts ar mūsdienu tehnoloģiju apguves problemātiku vecāka gadagājuma skolotāju grupā (kur diezgan lēnu iet arī ar jaunu izglītības standartu pieņemšanu un sekmīgu izmantošanu mācību procesā), kas noteikti nesekmē skolēnu vēlmi iesaistīties vielas apguves procesā, sevišķi, ja tas notiek pamatojoties uz iepriekšējām izglītības pamatnostādnēm, kas saistītas ar pasīvo mācīšanos. Šeit gan ir grūti atrast vienu recepti, lai "veco" skolotāju paaudzi nomaina jaunie. Tā ir katras izglītības iestādes individuāla atbildība un rocība - kādu personālu piesaistīt un uz kādu mācību rezultātu tendēties. Taču otrais, skolotāja tēls, kas ir gan skolotāja vizuālais tēls gan rakstura īpašību kopums, līderība un stāja - ir, manuprāt, viens no būtiskākajiem faktoriem skolēna intereses par mācībām sekmēšanā, iespējams, pat nozīmīgāks par pedagoga prasmi piedāvāt aizvien jaunus tehnoloģiskos risinājumus uzdevumu izpildē. Lai cik erudīts vai zinošs pedagogs nebūtu, svarīga ir bērnu attieksme pret viņu, priekšstats, kādu pedagogs par sevi rada ar savu izturēšanos, izskatu un noteikti - valodas izvēli un lietojumu. Jo spilgtāka personība būs skolotājs pats, jo vairāk pēc viņa tieksies bērni un jo vieglāk viņiem būs rast kopīgu valodu. Savukārt skolotāju savstarpējā komunikācijā ir, manuprāt, ārkārtīgi būtiski būt zinošiem (vismaz vispārīgā, ja ne optimālā līmenī) par visu priekšmetu specifiku, sevišķi tas attiecas uz latviešu (vai dzimtās) valodas lietojumu citu mācību priekšmetu pasniegšanā - mēs nevaram mācīt, ka izteikties precīzi un ievērojot valodas gramatiskos likumus un normas ir svarīgi, ja bērni to neredz ikkatra pedagoga runas struktūrā un vārdu izvēlē. Sanāk, ka 21. gadsimta pedagoga ideālais tēls sakrīt ar "Skola 2030" noteikto skolēna raksturojumu - lietpratīgs, grib un spēj mācīties, prot risināt reālās dzīves izaicinājumus, attīsta dažādas personības puses - gan skolēnam, gan skolotājam ir nepieciešama mijiedarbība, lai spētu mācīties vienam no otra ceļā uz, pēc manām domām, galveno mērķi - kļūt par laimīgu un atbildīgu personību.  

Paldies! Šis raksts lika aizdomāties par to, kas ir tās lietas, kas raksturo mūsdienu skolotāju un ko sabiedrība no skolotāja sagaida.

Manuprāt, pats svarīgākais ir tas, lai skolotājs ir savas jomas speciālists, kuram ir svarīga mūžizglītība un pašattīstība, kā arī piemīt elastība un atvērtība pārmaiņām. Tāpat atslēgas vārds noteikti ir 'sadarbība'. Sadarbība ne tikai ar kolēģiem, bet arī ar saviem izglītojamajiem, veidojot patiesas un veiksmīgas attiecības ar skolēniem un radot drošu mācību vidi.

Runājot par mūsdienu aktualitātēm, nevar noliegt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pārzināšanas un izmantošanas nozīmību. Taču, manuprāt, skolotājam nav jābūt un nevar no viņa prasīt būt digitālajam ekspertam. Skolotājs, kurš ir atvērts pārmaiņām un tendēts uz pašattīstību, noteikti spēs pielāgoties jaunajai situācijai un apgūs tehnoloģijas tādā līmenī, lai kopā ar skolēniem sasniegtu nepieciešamos rezultātus.

Neatkarīgi no gadsimta, manuprāt, vienmēr skolotāja galvenais uzdevums ir bijis būt par labu piemēru.

Manuprāt, skolotājs 21.gadsimtā ir skolēna atbalsts viņa paša izveidotā un vadītā mācību procesā. Skolotāja loma klasē vairs nav stāstīt jauno vielu klases priekšā, bet gan sniegt skolēniem nepieciešamo atbalstu, lai skolēns pats vārētu mācīties. Skolotājs nav spējīgs ieliet zināšanas skolēnu galvās, bet gan skolotājs ir atbildīgs par tādas mācību vides izveidi un resursu piedāvājumu, lai skolēniem pašiem būtu iespēja mācīties. 

Manuprāt, skolotājam ir jābūt iedvesmotājam un paraugam, kuru skolēni ciena, tādā veidā arī vēlme mācīties priekšmeta saturu pie šāda skolotāja ir augsta neatkarīgi no mācību priekšmeta. 21. gadsimta skolotājs māca prasmes  nevis tikai priekšmeta saturu, tādēļ. kā jau rakstā ir minēts, skolotājam pašam ir jāpiemīt šīm prasmēm. Svarīgi digitālās prasmes ir uztvert kā iespēju apgūt zināšanas ātrāk, plašāk, interesantāk un efektīvāk un tehnoloģijas izmantot kā palīglīdzekli, lai sasniegtu skolēnu un sniegtu tam atbalstu.

Lasot šo rakstu un meklējot, kas tad piemīt šī laika kvalitatīvam skolotājam, cerēju jau kā pirmo atrast punktu, kurš sacītu, ka skolotājam jābūt meistaram savā mācību jomā. Manuprāt, viss sākas ar to un pēc am secīgi pievienojas autores teiktais par pārējām īpašībām!

Tāpat lasot, ka skolotājam nepieciešams pārzināt efektīvu vadību, pēc manām domām, pedagoģiski korekti būtu teikt pārzināt klasvadību, jo tā ir specifika un klase nav tas pats, kas, piemēram, vadītājs birojā ar pieaugušiem cilvēkiem visapkārt! Klasvadības apguvei manā uztverē ir ļoti liela loma, tas palīdz izprast mācību stilu, kuru skolotājs vēlas piekopt, tāpat apgūstot šādu kursu, skolotājs spēj labāk izprast skolēnu, prot rast dažādas pieejas dažādiem skolēniem!
Paldies par šāda raksta izveidi, ļoti intersanti un viegli uztverami!

Piekrītu autores rakstītajam par to, ka mūsdienīgā mācību vidē neiztikt bez izglītības tehnoloģijām. Diemžēl, pedagogam jābūt ļoti elastīgam, un jāprot pielāgoties (arī nemitīgi mācīties) jaunām situācijām un nepieredzētiem apstākļiem.

Manuprāt, COVID-19 laiks ir ļoti noderīgs tieši pedagogu tehnoloģiju attīstības veicināšanai. Visu vecuma grupu pedagogi ir spiesti apgūt jaunus digitālos rīkus skolojamo izglītošanai. Kaut arī uz doto brīdi šķiet, ka ir ļoti grūti pielāgoties jaunām situācijām un nav pietiekoši daudz laika kvalitatīvi apgūt dažādus IT rīkus, atgriežoties klātnienes mācībās, mēs sapratīsim, cik daudz patiesībā esam apguvuši un brīvāk pārvadīsim dažādas IT platformas stundu organizēšanai un mācību satura dažādošanai. 

Esmu novērojusi, ka skolēni arī klātienē labprātāk apgūst jauno mācību saturu, ja tiek iesaistītas tehnoloģijas mācību satura demonstrēšanā, kā arī, ja viņiem ir iespēja izmantot savus digitālos rīkus (telefonu, planšetes) skaidri noteiktu, konkrētu uzdevumu veikšanai.