chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Piattaforma elettronica per l'apprendimento degli adulti in Europa

 
 

Blog

Garīgās veselības nozīme darba vidē – ekspertes viedoklis

25/09/2019
di Agnese Zarāne
Lingua: LV

Mūsdienās aizvien biežāk runājam par garīgās veselības nozīmi, kas – atkarībā no tās pārpilnības vai deficīta – ļoti ietekmē ne tikai pašsajūtu, bet arī indivīda darba un izaugsmes spējas. Daži uzņēmumi ir kļuvuši pretimnākošāki saviem darbiniekiem, piedāvājot dažādas garīgās attīstības un apzinātības iespējas, piemēram,  meditāciju kursus, taču konkrētie pasākumi ir drīzāk sporādiska, kampaņveidīga parādība, nevis pārdomāta atbalsta sistēma.

Kādai ir jābūt darba videi un attieksmei, lai cilvēki ar garīga rakstura problēmām – izdegšanas sindromu, depresiju, trauksmi un citām – tajā varētu justies droši, pieņemti un atbalstīti?

/el/file/nogurumsjpeg-0nogurums.jpeg

 

“Luminor” līderības jomas vadītāja Baltijā, karjeras stratēģe Ilze Indrēvica ir izveidojusi podkāstu, kurā SIA “Intellego” kognitīvi biheiviorālā terapeite un organizāciju psiholoģijas eksperte Ieva Baumane dalās savā pieredzē gūtajās atziņās par to, kāda palīdzība ir nepieciešama darbiniekam ar psiholoģiska rakstura grūtībām. EPALE piedāvā veiktās intervijas atreferējumu.

Ieva Baumane skaidro, ka Pasaules Veselības organizācija mūsdienās garīgo veselību definē kā “labizjūtu” – to stāvokli, kad cilvēks jūtas labi, efektīvi, ir autonoms un neatkarīgs. Katram cilvēkam jau piedzimstot ir noteiktas predispozīcijas, kam seko bērnības un pieaugšanas pieredze, kas atstāj noteiktas psiholoģiskas pēdas. Runājot par darba vidi, ir garīgās veselības problēmas, kas ir tiešā veidā saistītas ar darbu, piemēram, izdegšana, bet ir arī liela daļa tādu, kas ir iegūtas iepriekšējās pieredzes rezultātā (bērnībā, ģimenē, skolas vidē u.c.) un ir ietekmējušas domas, noskaņojumu un pārliecības. Šādos gadījumos darbs var kalpot par spēcīgu katalizatoru, kas var iekustināt kādu pagātnes traumu un līdz ar to veicināt saslimšanu.

Cilvēki stresa situācijas piedzīvo dažādi. Ieva Baumane mūsu resursus salīdzina ar lietussargu – kādam ir liels un izturīgs tā saucamais “resursu lietussargs”, kas nozīmē, ka cilvēks var atrasties nopietnos stresa apstākļos, bet viegli tiek pāri šai situācijai; savukārt kādam citam ir ļoti mazs, neizturīgs lietussargs – tēlaini izsakoties, pietiek ar piecām pilēm, lai viņš jau būtu “izmircis” un nezinātu, kā tikt ar šo situāciju galā.

“Tiešā vadītāja uzdevums ir iepazīt cilvēku un saprast, kas tam šajā situācijā ir nepieciešams. Stress darba vietā, protams, var būt – jautājums,  cik tas ir ilgstošs un cik lielā mērā cilvēkam ir spējas un pieejams atbalsts, lai ar to tiktu galā. Garīgo problēmu gadījumā darbinieka sniegums var nebūt vienmērīgi labs, taču gadījumā, ja cilvēks ārstējas,  viņš var būt ļoti produktīvs un atbildīgs - līdz ar ko arī darba rezultāti ir ļoti labi,” norāda Ieva Baumane.  

Aprakstot biežākās garīgās saslimšanas, ar kurām cilvēki vēršas pēc palīdzības, eksperte min depresiju un trauksmi. Eiropas Statistikas pārvaldes dati norāda, ka Eiropā 25% cilvēku katru gadu cieš no depresijas vai trauksmes, kamēr Latvijā depresijas rādītāji ir pat vēl augstāki.

Runājot konkrēti par izdegšanas problēmu, šajos gadījumos ļoti liela ir darba devēju atbildība. Primāri atbildība par savu veselību, protams, ir jāuzņemas darbiniekam, tomēr uzņēmumam bieži vien ir vairāk resursu un ir apsveicami, ja uzņēmums rūpējas par darbinieku – parunā ar konkrēto kolēģi, izrāda interesi un piedāvā kādu risinājumu. Izdegšanas gadījumā liela nozīme ir savas pašsajūtas laicīgai apzināšanai. Jo ātrāk darbinieks pamana, ka labizjūta ir kritiski mazinājusies, jo īsākā laikā ir iespējama atlabšana. Savukārt, ja izdegšana ir bijis ilgstošs process, arī atlabšana var būt ļoti ilga – sākot no 3-6 mēnešiem līdz gadam un vēl vairāk.

“Liela riska grupa ir uz sasniegumiem vērsti darbinieki, kas ir ļoti apzinīgi, uzņemas daudzus pienākumus, ar tendenci kaut ko pierādīt – šie cilvēki bieži pārtērē savus resursus un ir jāpieskata.” Speciāliste atgādina, ka personīgo labizjūtu nodrošināt neviens ārpus paša cilvēka nevar, taču piedāvāt dažādas atbalsta iespējas – gan. “Galvenā uzņēmuma funkcija ir normalizēt garīgās veselības jautājumus – pateikt, ka tu vari par to runāt, vari prasīt palīdzību, ar tevi viss ir kārtībā. Tam būtu jāsākas ar uzņēmumu vadību, saprotot, ka par darbinieku garīgo veselību ir jādomā. Nākamais solis – tiešajiem vadītājiem izrunāt problēmjautājumus ar darbiniekiem un vienoties par iespējamajiem risinājumiem. Kādam, piemēram, būs nepieciešams elastīgāks darba laiks, lai varētu strādāt arī attālināti; kādam būs svarīgi reizi nedēļā tikties ar psihologu vai psihoterapeitu.” Tātad liela nozīme ir individuālai pieejai. Samērīgi apstākļi un saprātīga darba slodze, vieta, kur cilvēks darba dunā var arī noslēgties no pārējiem – arī tie ir katram darbiniekam svarīgi darba resursi, lai palīdzētu uzturēt garīgo veselību.  

Visu ierakstu var klausīties šeit.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
  • Ritratto di Viktorija Hehtojane
    Aktuāls raksts jebkurā nozarē strādājošajiem. Rakstā ir minētas problēmas, kas piemeklē cilvēkus, kuri ir sava aroda perfekcionisti un idealizē reālo situāciju. Cilvēks ar augstām ekspektācijām no darba un citiem cilvēkiem, nesaņemot idealizēto, nonāk stresa apstākļos. Un tādu cilvēku ir daudz, sevišķi jauno speciālistu vidū. Ir pieredze bijusi par pazīstamu bankas darbinieku, kurš uzņēmās ļoti daudz darba, kas nemaz neietilpa viņa darba pienākumus, strādāja virsstundas un pārdzīvoja par katru vadības komentāru - lasīt kritiku. Beidzās divu gadu mokas ar depresiju, sabojātu veselību (bezmiegs, trauksme, milzīgs svara zudums). Cilvēks aizgāja no darba vietas pēc paša vēlēšanās, jo gaidas neattaisnojās. Cilvēks nesaņēma atgriezenisko saiti- novērtējumu no darba devēja. Un, protams, pats arī nodarīja sev pāri, uzņemoties par daudz. Patreiz darbinieks pārvācies uz laukiem, iekopis dārziņu un nodarbojas nelielu lauksaimniecību, aizmirstot par veselības likstām. Vadītājam uzņēmumā nedrīkst aizmirst arī par novērtējumu un motivācijas veicināšanu, kas ir vienas no vadības funkcijām. Neaizmirstam arī, ka pastāv ne tikai ārējā motivācija, kā manta, nauda utt., bet arī iekšējā (pašizaugsme, attīstība, novērtējums  no apkārtējiem). Vadītājam jābūt labam psihologam un cilvēku pazinējam, lai laicīgi novērstu augstākminēto situāciju. 
  • Ritratto di Krista Batraka
    Mūsdienu saspringtajā dzīves ritmā hronisks stress, nepietiekams miegs un intensīva darba slodze daudziem kļuvusi par ikdienu. Ir pazudis līdzsvars starp darbu un atpūtu –  pastāvīgi izjūtot atbildību par uzticēto darbu un centieni visu pagūt pēc iespējas ātrāk, uzņemoties arvien jaunus un jaunus pienākumus. Šādos apstākļos ilgstoši funkcionēt nav iespējams, un var attīstīties situācija, kas ir tieši pretēja vēlamajam – organisms signalizē par pārslodzi ar fizisku diskomfortu un garīga rakstura traucējumiem. Par šo tēmu tiek daudz runāts, bet realitātē daudzas organizācijas nepievērš tam pietiekamu uzmanību. Un ja tiek runāts par tiešā vadītāja atbildību, tad viņš nespēj ikdienas darbos pievērst uzmanību katram darbiniekam individuāli. Mans ieteikums būtu organizācijām reizi pusgadā sadarboties ar kādu personu, kas apseko darbiniekus un veic pārrunas, lai saprastu, kādā garīgā veselības stadijā darbinieks atrodas.
  • Ritratto di Aleksandrs Lange
    Garīgā veselība uzņemumā, iestādē ir kopēja atbildība gan vadītājam, gan darbiniekiem.  Vadītājam ir jārūpējas par mikroklimatu un darbiniekam, īstenojot uzticētos pienākumus, jāievēro nosacījumi šī mikroklimata stiprināšanā un veidošanā. Tad kopēja tandēmā tiek veidota vide, kurā ir maz kairinājumu garīgās veselības kontekstā. 
    Kā arī, ja šādi kairinājumi rodas, tad darbiniekiem ir jāpārkāpj sev, lai runātu par garīgās veselības jautājumiem, jo bieži ir tā, ka - kā tad es par to sūdzēšos, runāšu, nav pareizi u.tml. Bet vajag, jo grūti risināt jautājumus par kuriem nezina. 
  • Ritratto di Laima Mitenberga
    Garīgā veselība ir veids, kā mēs domājam un jūtamies, un, tā ir mūsu spēja tikt galā ar kāpumiem un kritumiem. Bieži vien tādi traucējumi kā trauksme un depresija mēnešus vai gadus netiek pamanīti. Atšķirībā no fiziskām slimībām garīgās veselības problēmas ir grūtāk precīzi noteikt, tāpēc tās tiek konstatētas jau samērā smagā formā. Darbinieka labklājība un garīgā veselība var ietekmēt darbaspēka produktivitāti, personāla mainību, uzņēmuma reputāciju, klientu apkalpošanas kvalitāti un sagādat papildus izmaksas. Tāpēc, nenoliedzami, darba devējs būs tikai ieguvējs, ja rūpēsies un domās par sava darbinieka labsajūtu un laicīgi pievērsīsies sai problēma, mainīs attieksmi un piedāvās atbalsta sistēmu.
  • Ritratto di Ērika Grigorjeva
    Garīgās veselības uzlabošana darba vidē ir labs ieguldījums uzņēmumā. Jo,tas būtiski ietekmē darbinieka darba spējas. Visbiežāk,darba radīta stresa cēloņi,apstākļi ir pārmērīga darba slodze vai ilgas darba stundas kā arī darba nedrošība. Šie stresa cēloņi var novest pie darbinieku,depresijas un izdegšanas,kas sliktākajā gadījumā var novest pie darba attiecību beigšanas.Garīgas veselības riski darba vidē ir sarežģītāk risināmās problēmas nekā,piemēram,darba drošības riski. Tādēļ, būtiski vadītājam savlaicīgi darbinieku vidū uzlabot informētību kā un kur vērsties pret darbā radītu trauksmi,stresu,lai kopā uzlabotu veselīgu darba vidi un pilnvērtīgu darba procesu.
  • Ritratto di Undīne Podniece
    Katrā profesijā var būt iespējama izdegšana, depresija un trauksme, ja darba vide ir nepatīkama, darbiniekam ir daudz pienākumu, maz brīvā laika.
    Pedagoga profesijā jau ilgi tiek runāts par izdegšanas sindromu, jo teju katrs skolotājs "darbu nes mājās", par to domā nepārtraukti, un tikai ar gadiem prot iemācīties darbu atšķirt no privātās dzīves.
    Ir ļoti patīkami, ka ir darba vietas, kur domā par darbinieku veselību un labizjūtu, tomēr lielā daļā gadījumu, šie "atbalsta pasākumi" prasa vēl brīvo laiku no darbinieka, līdz ar to ir iespējams iekļūt tādā kā vāveres ritenī - ir grūti, nepieciešams atbalsts, bet tas prasa vēl vairāk piepūles un atkal ir grūti.
    Ja vien to būtu iespējams realizēt, būtu ļoti noderīgi kaut vienu dienu mēnesī iegūt kā atpūtu sev, kad ir iespēja, nedomājot par darbu, apmeklēt kādas jogas nodarbības vai psihoterapijas kursus, jo ikviens zina - ja darbinieks jutīsies slikti, arī klients (kas skolā ir skolēns) saņems mazāk.