Mūsdienās aizvien biežāk runājam par garīgās veselības nozīmi, kas – atkarībā no tās pārpilnības vai deficīta – ļoti ietekmē ne tikai pašsajūtu, bet arī indivīda darba un izaugsmes spējas. Daži uzņēmumi ir kļuvuši pretimnākošāki saviem darbiniekiem, piedāvājot dažādas garīgās attīstības un apzinātības iespējas, piemēram,  meditāciju kursus, taču konkrētie pasākumi ir drīzāk sporādiska, kampaņveidīga parādība, nevis pārdomāta atbalsta sistēma.

Kādai ir jābūt darba videi un attieksmei, lai cilvēki ar garīga rakstura problēmām – izdegšanas sindromu, depresiju, trauksmi un citām – tajā varētu justies droši, pieņemti un atbalstīti?

/el/file/nogurumsjpeg-0nogurums.jpeg

“Luminor” līderības jomas vadītāja Baltijā, karjeras stratēģe Ilze Indrēvica ir izveidojusi podkāstu, kurā SIA “Intellego” kognitīvi biheiviorālā terapeite un organizāciju psiholoģijas eksperte Ieva Baumane dalās savā pieredzē gūtajās atziņās par to, kāda palīdzība ir nepieciešama darbiniekam ar psiholoģiska rakstura grūtībām. EPALE piedāvā veiktās intervijas atreferējumu.

Ieva Baumane skaidro, ka Pasaules Veselības organizācija mūsdienās garīgo veselību definē kā “labizjūtu” – to stāvokli, kad cilvēks jūtas labi, efektīvi, ir autonoms un neatkarīgs. Katram cilvēkam jau piedzimstot ir noteiktas predispozīcijas, kam seko bērnības un pieaugšanas pieredze, kas atstāj noteiktas psiholoģiskas pēdas. Runājot par darba vidi, ir garīgās veselības problēmas, kas ir tiešā veidā saistītas ar darbu, piemēram, izdegšana, bet ir arī liela daļa tādu, kas ir iegūtas iepriekšējās pieredzes rezultātā (bērnībā, ģimenē, skolas vidē u.c.) un ir ietekmējušas domas, noskaņojumu un pārliecības. Šādos gadījumos darbs var kalpot par spēcīgu katalizatoru, kas var iekustināt kādu pagātnes traumu un līdz ar to veicināt saslimšanu.

Cilvēki stresa situācijas piedzīvo dažādi. Ieva Baumane mūsu resursus salīdzina ar lietussargu – kādam ir liels un izturīgs tā saucamais “resursu lietussargs”, kas nozīmē, ka cilvēks var atrasties nopietnos stresa apstākļos, bet viegli tiek pāri šai situācijai; savukārt kādam citam ir ļoti mazs, neizturīgs lietussargs – tēlaini izsakoties, pietiek ar piecām pilēm, lai viņš jau būtu “izmircis” un nezinātu, kā tikt ar šo situāciju galā.

“Tiešā vadītāja uzdevums ir iepazīt cilvēku un saprast, kas tam šajā situācijā ir nepieciešams. Stress darba vietā, protams, var būt – jautājums,  cik tas ir ilgstošs un cik lielā mērā cilvēkam ir spējas un pieejams atbalsts, lai ar to tiktu galā. Garīgo problēmu gadījumā darbinieka sniegums var nebūt vienmērīgi labs, taču gadījumā, ja cilvēks ārstējas,  viņš var būt ļoti produktīvs un atbildīgs - līdz ar ko arī darba rezultāti ir ļoti labi,” norāda Ieva Baumane.  

Aprakstot biežākās garīgās saslimšanas, ar kurām cilvēki vēršas pēc palīdzības, eksperte min depresiju un trauksmi. Eiropas Statistikas pārvaldes dati norāda, ka Eiropā 25% cilvēku katru gadu cieš no depresijas vai trauksmes, kamēr Latvijā depresijas rādītāji ir pat vēl augstāki.

Runājot konkrēti par izdegšanas problēmu, šajos gadījumos ļoti liela ir darba devēju atbildība. Primāri atbildība par savu veselību, protams, ir jāuzņemas darbiniekam, tomēr uzņēmumam bieži vien ir vairāk resursu un ir apsveicami, ja uzņēmums rūpējas par darbinieku – parunā ar konkrēto kolēģi, izrāda interesi un piedāvā kādu risinājumu. Izdegšanas gadījumā liela nozīme ir savas pašsajūtas laicīgai apzināšanai. Jo ātrāk darbinieks pamana, ka labizjūta ir kritiski mazinājusies, jo īsākā laikā ir iespējama atlabšana. Savukārt, ja izdegšana ir bijis ilgstošs process, arī atlabšana var būt ļoti ilga – sākot no 3-6 mēnešiem līdz gadam un vēl vairāk.

“Liela riska grupa ir uz sasniegumiem vērsti darbinieki, kas ir ļoti apzinīgi, uzņemas daudzus pienākumus, ar tendenci kaut ko pierādīt – šie cilvēki bieži pārtērē savus resursus un ir jāpieskata.” Speciāliste atgādina, ka personīgo labizjūtu nodrošināt neviens ārpus paša cilvēka nevar, taču piedāvāt dažādas atbalsta iespējas – gan. “Galvenā uzņēmuma funkcija ir normalizēt garīgās veselības jautājumus – pateikt, ka tu vari par to runāt, vari prasīt palīdzību, ar tevi viss ir kārtībā. Tam būtu jāsākas ar uzņēmumu vadību, saprotot, ka par darbinieku garīgo veselību ir jādomā. Nākamais solis – tiešajiem vadītājiem izrunāt problēmjautājumus ar darbiniekiem un vienoties par iespējamajiem risinājumiem. Kādam, piemēram, būs nepieciešams elastīgāks darba laiks, lai varētu strādāt arī attālināti; kādam būs svarīgi reizi nedēļā tikties ar psihologu vai psihoterapeitu.” Tātad liela nozīme ir individuālai pieejai. Samērīgi apstākļi un saprātīga darba slodze, vieta, kur cilvēks darba dunā var arī noslēgties no pārējiem – arī tie ir katram darbiniekam svarīgi darba resursi, lai palīdzētu uzturēt garīgo veselību.  

Visu ierakstu var klausīties šeit.