Mūsdienās arvien biežāk runājam par nepārejošu nepieciešamību pilnveidot savas prasmes – gan profesionālajā līmenī, lai darba tirgū saglabātu, cik nu tas ir iespējams, drošas un pašpārliecinātas pozīcijas, gan personiskajā dzīvē – lai justos laimīgi un apmierināti. Daudzas iestādes un uzņēmumi ir pretimnākoši un piedāvā saviem darbiniekiem gan dažādas mācību iespējas, kas ir specifiski nepieciešamas konkrētu darba uzdevumu veikšanai, gan nodarbības, kuru ietvaros darba ņēmēji mācās šajos laikos izdzīvošanai  nepieciešamas prasmes, piemēram, stresa menedžmentu, meditāciju un citas prakses.

“Luminor” līderības jomas vadītāja Baltijā, karjeras stratēģe Ilze Indrēvica ir izveidojusi podkāstu, kurā ilggadēja personāla vadības eksperte, uzņēmuma “Jysk Baltic” cilvēkresursu vadības direktore Sanita Kļaviņa dalās savos novērojumos un ieteikumos par to, kā padarīt personāla mācīšanos lietderīgāku. EPALE piedāvā veiktās intervijas atreferējumu.

Sanita Kļaviņa skaidro, ka mācīšanās ir ikdienas sastāvdaļa – lai arī bieži vien to neapzināmies, mēs saskaramies ar mācību iespējām ik uz soļa. “Mēs mācāmies ne tikai lietas, kas mums ir nepieciešamas darbā, bet arī tās, kas patīk un interesē ārpus darba. Bieži vien kaut kas manās ārpusdarba aktivitātēs – kad lasu, kaut kam sekoju, kādu nejauši satieku vai piedalos kādās aktivitātēs – pēkšņi var kļūt par trūkstošo puzles gabaliņu, kas nepieciešams manā darbā. Mēs varam kļūt radošāki, ja izmantojam citu jomu un industriju zināšanas.”

Personāla vadības eksperte uzskata, ka mācību process norit veiksmīgi, ja darbinieks apzinās, ko grib apgūt, kā to izdarīt un ja tam piemīt liela motivācija. Uzņēmumu vai iestāžu mācību personālam, savukārt, ir jānodrošina pieeja specifiskajam mācību saturam, kas ir nepieciešams darbam konkrētajā vietā. “Ir nepieciešama piemērota mācību infrastruktūra, piemēram,  IT aplikācijas,  tajā skaitā ir jānodrošina komunikācija, lai darbinieki uzzinātu par mācību iespējām. Un saturs – strādājot jebkurā uzņēmumā, būs nepieciešamas specifiskas zināšanas, kas ir jānodrošina darbiniekiem: uzņēmuma vērtības, procesi, sniegtie pakalpojumi.”

Vienlaikus darbiniekam ir pašam jāuzņemas atbildība par sasniegtajiem rezultātiem. “Katram būtu jāapzinās, ka par savu attīstību es atbildu pats. Tas nav nedz vadītāja, nedz uzņēmuma, nedz valsts vai prezidenta atbildība. Tā ir viena no lietām, kas darba vietās ir jākultivē.” Darba devējam ir arī jāiedziļinās savos darbiniekos, lai izprastu, kāpēc rodas problēmas, un meklētu tām risinājumus. “Jāmēģina saprast, vai cilvēki kaut ko dara vai nedara tāpēc, ka negrib, vai tāpēc, ka neprot? Vai tas ir zināšanu vai attieksmes jautājums?” Atbilstoši atbildei uz šo jautājumu, arī var piedāvāt darbiniekam mācību iespējas vai konkrētas motivējošas aktivitātes, kas jāievieš ikdienā.  

Sanita Kļaviņa uzskata, ka darba devējiem gan tuvā, gan tālā nākotnē būtiski apzināties un trenēt divas prasmes: strādāt ar tehnoloģijām un dzīvot ar atvērtu prātu. “Visticamāk, ka līdz pensijas vecumam mums ir ļoti tālu un dzīves laikā vēl būs daudz jāmācās. Ir jāmēģina jaunas lietas – jo, vai notiks kas slikts, ja kļūdīšos? Ņemot vērā nemitīgās pārmaiņas, mūsu komforta zona samazinās visu laiku.” Lai veiksmīgāk darbotos, eksperte iesaka arī pieņemt, ka pastāv dažādas pārliecības un dažādi reaģēšanas un darbošanās veidi. “Spēt apšaubīt savas zināšanas vai patiesības, uz kurām es līdz šim balstījos, pieņemt pārmaiņas un skatīties, ko es no tā iegūstu – tā būs ļoti nozīmīga prasme nākotnē.”

Pilna Ilzes Indrēvicas intervija ar Sanitu Kļaviņu ir pieejama www.delfi.lv.