chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Piattaforma elettronica per l'apprendimento degli adulti in Europa

 
 

Blog

Profesore Iveta Ķestere: skolotājs ir jāizglīto par līderi

07/03/2019
di Ieva Sproge
Lingua: LV

Pēdējā laikā izglītības politikas veidotāju sarunās, kā arī sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos izskan jautājums par pedagoga profesijas prestiža paaugstināšanu. Lai gan par profesijas prestižu pārsvarā tiek runāts tieši atalgojuma kontekstā, tas ir tikai viens no kritērijiem, uzsver izglītības vēsturniece, Latvijas Universitātes profesore Iveta Ķestere.

Viņa skaidro, ka prestižu veido profesijas priekšvēsture, izglītība, kontroles pakāpe, sociālās drošības izjūta un, protams, arī atalgojums. Lūk, profesores Ķesteres skatījums par skolotāja prestižu!

/it/file/panthermedia-scanpix-izglitiba-43385821jpgpanthermedia-scanpix-izglitiba-43385821.jpg

Foto: PantherMedia/Scanpix

 

Ir iemesls lepoties

"Runājot par pedagoga profesijas prestižu, es vēlētos sākt ar šīs profesijas priekšvēsturi vai profesionālās identitātes veidošanos. Pedagogiem patiesi ir, ar ko lepoties! Simtgades kontekstā pedagogi kā profesionāla grupa būtu pelnījuši pienācīgu pateicību, jo tieši skolotāji bija tie, kuri auklēja mūsu valsts brīvības ideju kopš 19. gadsimta vidus. Pedagogs izsenis ir bijis pats ietekmīgākais medijs – kuru nevar izvēlēties nelasīt vai neklausīties, samazināt skaņu vai ignorēt. Tieši tāpēc pedagogu paustās idejas un viņu vērtību sistēma iegūst visplašāko auditoriju. Latviešu skolotāji ideju par brīvu valsti iesēja skolēnos un viņu vecākos, tādejādi to izplatot sabiedrībā.

Jāņem vērā, ka skolotājs tolaik bija viena no cienījamākajām profesijām, viņš bija viedokļu līderis, morāles aģents – savā apkārtnē bieži vien vislabāk izglītotais cilvēks, kurā ieklausījās. Tieši no pedagogu vidus nāca pirmie latviešu profesionālie literāti, publicisti, latviešu literārās valodas kopēji, tulkotāji, kultūras un izglītības biedrību vadītāji, bibliotēku veidotāji un Dziesmu svētku rīkotāji. Pedagogam joprojām ir pa spēkam ar savu darbu paveikt daudz vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet. Viņš ir atslēgas figūra valsts un sabiedrības komunikācijā ar saviem nākotnes pilsoņiem. Tāpēc mēs visi esam ieinteresēti, lai pedagogi Latvijā justos labi.

 

Motivēt iegūt aizvien augstāku izglītību

Vēl viens būtisks aspekts, kas veido profesijas prestižu, ir izglītība, respektīvi, mācīšanās ilgums un kvalitāte. Mūsdienās skolotāja profesija ir nokļuvusi pat sliktākā pozīcijā kā tas bija 19. gadsimtā. Kādreiz vācu muižniecība nevēlējās, lai latviešu skolotāji kļūtu pārāk izglītoti, jo tas varētu radīt viņos neapmierinātību ar pastāvošo kārtību. Šodien mūsu pašu valstī veidojas asociācija, ka arī mēs nevēlamies pārāk gudrus skolotājus – netiek sekmēta augstākas izglītības pakāpes ieguve. Un tas ir ļoti aplami. Ir virkne profesiju, kuros tiek motivēta izglītības līmeņa paaugstināšana, piemēram, iegūstot maģistra grādu, cilvēks var straujāk kāpt pa karjeras kāpnēm, iegūt lielākas pilnvaras, vadošāku amatu, atalgojumu u.tml. Taču skolā veidojas situācija, ka skolotājs ar bakalaura grādu māca tādu vecāku bērnus, kuriem ir maģistra grāds, un arī tas var ietekmēt vecāku, kā arī bērnu attieksmi pret pedagogu.

 

Skolotājs ir jāizglīto par līderi

Intelektuāls un uz zināšanu pilnveidi orientēts skolotājs nodos šīs īpašības arī bērniem. Skolotāja profesijā personības īpašības ir neatdalāmas no profesionālās kompetences. Tāpēc svarīgs ir jautājums par skolotāju izglītības saturu. Pedagogs, kas apguvis tikai mācīšanas metodiku, būtībā ir izglītots par amatnieku. Jā, viņš pratīs organizēt mācību procesu, sniegt zināšanas, līdz ar pieredzi papildināsies arī viņa profesionālās prasmes. Var iztikt, bet tas ir pieticīgi. Ja gribam, lai skolotājs ir arī līderis, kas attīsta pedagoģisko domu, savu profesiju un izglītību Latvijā, viņam ir vajadzīgs plašs redzesloks, ko sniedz sistemātisks intelektuāls darbs jeb akadēmiskas studijas. Šobrīd Latvijā esam izvēlējušies skolotājus sagatavot arī universitātēs. Ja esam izdarījuši šādu cienījamu izvēli, tad jāatgādina, ka universitātes negatavo amatniekus – universitātes izglītība nozīmē arī teorētisko sagatavotību, kultūras apgūšanu, pētniecības prasmes, līdz ar to – savas pieredzes analīzi un izprašanu plašā laika un telpas kontekstā. Tādēļ topošo skolotāju studiju programmās ir vērts cīnīties par katru izglītības filozofijas, kultūras un izglītības vēstures stundu.

 

Visiem pazīstama profesija

Kā jau tika minēts, profesijas prestižu veido arī kontroles pakāpe, un pedagoga arods noteikti ir viens no tiem, kurā ir ļoti daudz kontrolētāju – papildus oficiālajai ir arī neoficiālā kontrole jeb sabiedrības viedoklis. Salīdzinājumā ar ārstu, advokātu vai mācītāju, pār kuru zināšanām gulstas zināms noslēpumainības plīvurs, pedagoga profesija ir pilnībā izlikta sabiedriskai apskatei. Lielai daļai no mums šķiet, ka mēs zinām, kādam ir jābūt labam skolotājam, jo ikviens no mums taču ir gājis skolā. Mēs šīs profesijas pārstāvjus kritizējam vairāk, nekā cenšamies saprast, novērtēt un atbalstīt.

 

Atalgojums nav vienīgais prestiža kritērijs

Runājot par sociālo drošību, kas arī veido ikvienas profesijas prestižu, jāpiezīmē, ka šis, atšķirībā no iepriekš minētājiem, ir aspekts, kuru var atrisināt valdība, nevis sabiedrība, jo tieši no politiķu lēmumiem ir atkarīgs tas, cik drošs par savu darbu un nākotni var būt skolotājs.

Visbeidzot nonākam arī pie atalgojuma jautājuma – ja mēs vērtētu tikai to, tad prestižākās profesijas būtu saistītas, piemēram, ar atkritumu apsaimniekošanu, tāpēc ir būtiski saprast, ka atalgojums neizšķir visu. Protams, par atalgojumu ir jārunā, bet nav pareizi publiskajā telpā identificēt skolotāja profesiju tikai ar cīniņu par algas paaugstinājumu. Kultivējot viedokli par to, ka pedagogiem nekad nepietiek naudas, ka atalgojuma palielināšanai paredzētā nauda tiek iztērēta citur, ka neviens nezina, kur ņemt līdzekļus u.tml., mēs pedagogus pozicionējam kā upurus. Un upurus žēlo, nevis ciena.

Es aicinātu arī nedalīt – jauns vai ne tik jauns skolotājs. Manuprāt, ikviens pedagogs, kurš ir gatavs iet uz priekšu, ir jauns. Un patiesībā bērniem ir vienalga, vai viņus māca jauns vai pieredzējis skolotājs, vīrietis vai sieviete. Katrā no šīm grupām pētījumos tiek atrastas pozitīvas īpašības. Taču pats būtiskākais, lai pedagogs būtu spilgta personība, profesionālis ar plašu redzesloku un atvērts jaunām vispusīgām zināšanām. Lai viņš citu profesiju vidū varētu konkurēt ar savu inteliģences līmeni. Laiki, kad no skolotājiem sagaidīja pieticību, tai skaitā – intelektuālu, ir jāatstāj pagātnē."

 

Avots: www.delfi.lv

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Commenti 11 - 20 di 36
  • Ritratto di keita straume
    Es domāju, ka ikvienam joprojām ir iespēja ar savu darbu paveikt daudz vairāk, nekā šobrīd šķiet. Pedagogi viennozīmīgi ir līderi, jo bērni viņos saskata paraugu, viņos ieklausās un viņus respektē. Skolotāji audzina, izglīto jauno paaudzi un turpina cilvēces attīstību, tāpēc apgalvojums par līderību ir tieši vietā!
  • Ritratto di Maira Asare
    Mani uzreiz uzrunāja atziņa par to, ka pedagogiem patiešām ir, ar ko lepoties! Manuprāt, skolas ikdienā skolotāji ātri aizmirst, cik tiešām svarīgu, iedvesmojošu un sirsnīgu profesiju mēs pārstāvam. Maz sanāk runāt ar skolēniem, kuri izraugās skolotāja profesiju, kā savu nākotnes aicinājumu. Nezinu, vai pie tā vainīgs prestižs, vai vairāk skolotāju attieksme pret sevi un darbu, ko skolēni jūt skolā. Ja skolotājs jūtas mazvērtīgs un tā, it kā strādātu zema prestiža profesiju, skolēni to pamanīs un nez vai nākotnē gribēs paši kļūt par skolotājiem. Laikos, kad skolotāju trūkst un pieprasījums pēc labiem profesionāļiem aug, ir svarīgi celt skolotāju lepnumu par sevi, savu profesiju un visvairāk - savu misiju skolā un skolēnu dzīvēs! 
  • Ritratto di Linda Titoviča
    Piekrītu profesores viedoklim, ka skolotājam(un ne tikai) ir jābūt intelektuāli un uz zināšanu pilnveidi orientētam, jāinteresējas par mūsdienu aktualitātēm, lai spētu sniegt skolniekiem jaunāko informāciju un, manuprāt, nav nozīmes kādā vecumā ir skolotājs.  Žēl, ka sabiedrībā valdošais viedoklis par skolotāja profesiju nav īpaši pozitīvs. Medijos tiek rādīti, lielākoties, skolotāju piketi, protesti u.c., kas bojā skolotāja tēlu. Šo tēlu uzlabot, manuprāt, vajadzētu sākt jau ģimenē, jo bērna attieksmi vistiešākajā nozīmē, ietekmē vecāku attieksme.
  • Ritratto di Laine Rubene
    Tēma, protams, aktuāla. Nepiekrītu, ka skolotājam ar bakalaura izglītību zūd vērtība un viņa ieguldījums bērna izglītībā tiek apšaubīts, ja bērna vecāki ir ieguvuši augstāko izglītību ar maģistra grādu. Arī man ir maģistra grāds, bet vienmēr esmu cieņpilni un ar interesi iesaistījusies sava bērna audzinātāju aktivitātēs. Ja veidojas šāda situācija, tad tas nav jautājums par skolotāja prestižu vai viņa spējām izglītot bērnu, bet par augstprātīgu attieksmi no vecāku puses, kas lielā mērā var būtiski ietekmēt bērna attieksmi pret skolotāju un līdz ar to arī visu tālāko mācīšanās procesu.
  • Ritratto di Laine Veinberga
    Pilnībā piekrītu šim viedoklim, jo, bērna attieksmi pret cilvēkiem ieaudzina viņa vecāki, ja vecāki ir augstprātīgi un kritizē citu profesiju pārstāvjus, tad viņu bērni visnotaļ darīs tieši tāpat. Kā arī, pat ja skolotājs ir ar maģistra grādu, tad tāpat atradīsies kāds indivīds, kurš piekasīsies pat pie vismazākā sīkuma. Un tāpēc, skolotājs par līderi var būt tad, kad no skolēnu/vecāku puses ir cieņa.
  • Ritratto di Ede Schauer
    Ņemot vērā, ka šobrīd studēju par skolotāju Latvijā, bet esmu no Vācijas un mani ģimenes locekļi šo profeciju apgūst tur, bieži nākas salīdzināt pedagoģijas studijas abās šajās valstīs. Vācijā noteikti šīs studijas prasa daudz augstākas iestāšanās prasības, tās ir daudz laikietilpīgākas, apjomīgākas saturiski un arī prasību ziņā. Bet es nedomāju, ka tas viss maina attieksmi pret skolotāju. Iespējams skolotājs ir pašpārliecinātāks par sevi, vairāk pieredzējis un zinošāks, bet tik un tā nākas saskarties ar tām pašām problēmām, kuras redzu šeit Latvijā.  
  • Ritratto di Ivans Burenkovs
    Es pilnībā piekrītu šim rakstam, bet es domāju, ka skolotājiem ir jābūt arī lieliskiem komunikatoriem. Viņiem jāzin vislabākie veidi, kā mijiedarboties ar studentiem, vecākiem, mācībspēkiem un kolēģiem. Lai sasniegtu šo komunikāciju, skolotājiem ir jāietver pārmaiņas un jāmeklē iespējus attistīt savas prasmes.
    Manuprāt, vissvarīgākais skolotāja uzdevums ir ticēt saviem studentiem un izglītības spēkam. Ir ļoti svarīgi ticēt tam, ko jūsu skola cenšas paveikt katru dienu, un nodot savu entuziasmu par pārmaiņām, savu motivāciju darīt lietas labākas, un jūsu uzticību tiem, kas atrodas jums apkārt.
  • Ritratto di Ilze Zača
    Atļaušos nepiekrist apgalvojumam par līderi un pedagogu kā spilgtu personību.
    Pēc novērojumiem, kas notiek skolā un personīgās pieredzes, skolēni daudz vairāk ciena un ieklausās cilvēkā, kas ir pēc iespējas vienkāršāks, klusāks un ienes klasē miera sajūtu. Viņam nav jāiet pa priekšu klabošiem papēžiem un skaļi jāsludina, bet gan cieši līdzās saviem mācekļiem (skolēniem) -  kā pavadonim, palīgam, tikai norādot virzienu un atbalstot mācīšanās ceļā. Pedagogam jābūt mērķtiecīgam, atbalstošam un iekļaujošam. Viennozīmīgi - erudītam, taču ne iedomīgam! Svarīgas kompetences, kas nav minētas šai rakstā, ir arī prast ielikt mācību stundās ētiskās vērtības un sirdsgudrību, ar ko vitāli nepieciešams "pabarot"  bērnus 21.gadsimta skolās, kurās nereti valda cietsirdība.. 
    Galu galā jābūt patiesi stiprai personībai, kas visas šīs kvalitātes var iznest un nodot tālāk jaunajai paaudzei.
    Veiksmi mums, mīļie skolotāji!  
  • Ritratto di Laine Grūbe
    Manuprāt, pedagogam ir nepārtraukti jāseko līdzi izmaiņām sabiedrībā un jācenšas tām pielāgoties, lai veiksmīgi spētu komunicēt ar skolēniem, neatkarīgi no tā, vai tas ir vidusskolas, pamatskolas, sākumskolas vai pirmsskolas posms. Līdz ar to, pedagogam savā pedagoģiskajā darbībā ir jāizvēlas tādas mācību metodes, kas skolēniem rada interesi un veicina pozitīvu attieksmju veidošanos pret konkrēto mācību priekšmetu, sekmējot un stimulējot visu skolēnu veiksmīgu attīstību. 
    Uzskatu, ka pedagoga profesija netiek pietiekami novērtēta, jo ļoti daudzi pedagogi, neatkarīgi no vecuma vai pieredzes, savā pedagoģiskajā darbībā neievieš jaunas metodes, kas noved pie tā, ka skolēni nav apmierināti ar to, kā un kādas zināšanas viņiem tiek pasniegtas. Šis ir būtisks aspekts, kādēļ pedagogs netiek pietiekami novērtēts. Ir jāsaprot, ka mainās sabiedrības prasības un intereses, līdz ar to mācīšanas un mācīšanās procesā ir jāievieš būtiskas izmaiņas, kas sekmētu pedagoga profesijas novērtējumu. 
  • Ritratto di Andra Krūmiņa
    Pilnībā piekrītu šim rakstam! Arī šobrīd studiju laikā, kas ietver arī praksi skolā, izjūtu, cik nozīmīgas ir līdera dotības. Līderim ir spēja iemācīt un likt klausīties visiem, skolēni uzticēsies un vēlēsies griezties pie pedagogiem, kuri ir pārliecināti pasniedz savu mācību stundu, nevis nepārliecinoši.