chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Piattaforma elettronica per l'apprendimento degli adulti in Europa

 
 

Blog

Pizza, taxi e apprendimento degli adulti: lo sviluppo professionale nel mondo online

03/01/2019
by Rumen HALACHEV
Lingua: IT
Document available also in: EN HR CS FR SL HU DE EL LV PL ES

/it/file/adult-learning-and-gig-economyAdult learning and the gig economy

Adult learning and the gig economy

 

Il Coordinatore tematico EPALE Andrew McCoshan ci spiega come l'apprendimento degli adulti può trarre una lezione importante dalle aziende che si occupano di consegna delle pizze e di taxi online che stanno rivoluzionando il nostro modo di lavorare.

 

La cosiddetta "gig economy" è un modo nuovo di organizzare il lavoro. Le piattaforme online mettono in contatto acquirenti e venditori di prodotti e servizi, consentendo anche ai singoli di vendere il proprio lavoro per incarichi o progetti a breve termine, o "gig". Questo termine, in origine, indicava solo le performance musicali, ma la rivoluzione digitale ha permesso la nascita di aziende come Uber e Airbnb e, con esse, la possibilità di approfittare di un gran numero di occasioni di lavoro autonomo. Le piattaforme online offrono opportunità per professionisti qualificati, come designer, redattori, programmatori e tecnici del suono, ma anche per figure con competenze minori, come gli autisti di taxi o chi consegna merce a domicilio spostandosi in bicicletta, che possono così accedere a forme di lavoro autonomo.

Le implicazioni di questa situazione per lo sviluppo professionale non sono ancora chiare, ma sono certamente destinate a portare con sé importanti trasformazioni. Come aveva previsto già quasi 25 anni fa Charles Handy quando coniò l'espressione "carriera portafoglio" (link in lingua inglese), sappiamo da tempo che non vi sono più garanzie di avere un lavoro "per la vita". Da allora il numero dei lavoratori autonomi non è variato di molto (link in lingua inglese), ciò che sono cambiati sono gli atteggiamenti:

"Oggi, collaborare come freelance o svolgere attività di consulenza per cinque aziende contemporaneamente è un segno di prestigio, perché dimostra il valore della persona... Lavorare da casa o da un caffè, collaborare con team di consulenti e freelance che si conoscono solo online… sono indicatori di "spirito di iniziativa", "creatività" e "capacità di adattamento", tutte caratteristiche molto apprezzate nell'ambiente di lavoro moderno".

Micha Kaufman - Cofondatore e CEO di Fiverr (link in lingua inglese)

Le piattaforme digitali consentono inoltre agli imprenditori di accedere con grande facilità ai mercati e, come afferma Arun Sundararajan (link in lingua inglese), poiché offrono vari livelli fiducia, marchi e competenze su richiesta, la necessità di specializzarsi prima di essere qualificati a diventare fornitori risulta ridimensionata". Grazie alla gig economy, le aziende possono inoltre risparmiare risorse in termini di benefit, spazi di ufficio e formazione. 

 

I pro e i contro

Le nuove forme di occupazione come la gig economy hanno pro e contro. Le aziende risparmiano denaro, poiché non hanno più una forza lavoro a tempo pieno da formare, ma come avviene quindi la formazione dei lavoratori? È possibile vendere online il proprio talento personale con una base minima di competenze, ma se le conoscenze fondamentali sono scarse, come potranno svilupparsi tali competenze? Il metodo di lavoro adottato dai singoli freelance può permettere loro di ottenere competenze preziose, ma come è possibile dimostrarle in modo affidabile?

Qual è la risposta che deve dare l'apprendimento degli adulti a questo tipo di sfide? Molte delle questioni portate alla ribalta dalla "gig economy" non sono nuove, cambiano invece i numeri, visto che questi fenomeni possono interessare una grande massa di lavoratori. I lavoratori autonomi e a tempo parziale si sono sempre trovati in posizione svantaggiata per quanto riguarda la formazione rispetto a chi è assunto con contratti permanenti. I dipendenti stabili, soprattutto nelle aziende di grandi dimensioni, possono infatti accedere all'offerta di strutture e di formazione messe a disposizione dal reparto Risorse umane. Probabilmente, gran parte dell'apprendimento della "gig economy" non ha carattere formale e le persone acquisiscono competenze o conoscenze specifiche da aggiungere al proprio portafoglio quando hanno l'esigenza di completare in modo corretto gli incarichi che ricevono di volta in volta. 

Ciò che dovrebbe preoccuparci di più sono tuttavia i lavoratori meno qualificati. Come afferma uno degli autori:

"Per gli ottimisti, [la "gig economy"] promette un futuro di imprenditori padroni del proprio futuro e un'innovazione senza limiti. Per gli scettici, prospetta un futuro distopico di lavoratori isolati, alla ricerca disperata del prossimo incarico".

I lavoratori meno qualificati fanno meno ricorso alla formazione di chi vanta competenze maggiori. Senza contare che il tipo di occupazione di chi guida un taxi o di chi consegna pizze riduce di per sé ulteriormente le occasioni di formazione di carattere formale.

 

Apprendimento degli adulti: prendiamo esempio dalla consegna delle pizze!

La buona notizia è che l'apprendimento degli adulti ha dimostrato di saper gestire bene questo tipo di problematiche e ora questa esperienza dev'essere applicata anche online.

Benché la "gig economy" sia ancora nelle sue fasi iniziali, è chiaro che l'apprendimento degli adulti deve fare ricorso a piattaforme e strumenti simili se vuole soddisfare le esigenze di questi studenti.

Così come mettono in contatto venditori e acquirenti di pizze, queste piattaforme possono servire anche per collegare gli educatori degli adulti con gli studenti a cui si rivolgono. Dobbiamo inoltre fare in modo che creino ambienti in cui gli educatori degli adulti possano sviluppare approcci innovativi per affrontare le esigenze nuove ed emergenti. 

Poiché, tuttavia, queste metodologie comportano costi considerevoli, sono fondamentali gli investimenti e la collaborazione con gli altri stakeholder. A un altro livello, è possibile procedere in modo più graduale:

  • Possiamo utilizzare la tecnologia digitale per permettere alle persone di accedere e ottenere crediti per un'offerta di apprendimento suddivisa in unità di apprendimento molto piccole e fruibile con i tempi e nel luogo desiderati dall'utente.
  • Possiamo sviluppare opportunità online affinché i lavoratori possano convalidare il loro apprendimento non formale e informale: la tecnologia digitale offre enormi potenzialità per supportare i processi di convalida in modo facilmente accessibile e utilizzabile.

Dobbiamo infine comprendere meglio in che modo i lavoratori che operano secondo questi nuovi modelli possono acquisire e sviluppare le loro competenze. Progetti come lo studio CrowdLearn (link in lingua inglese), svolto dalla University of West London e dall'Oxford Internet Institute e finanziato da Cedefop, permetteranno di trovare le risposte ad alcune di queste domande. L'apprendimento degli adulti ha la possibilità non solo di prepararsi per le nuove forme di occupazione ma anche di cogliere le opportunità che esse presentano.


Andrew McCoshan ha lavorato nel settore dell'istruzione e della formazione per oltre 30 anni. Per oltre 15 anni ha svolto studi e valutazioni per l’UE e in precedenza è stato consulente nel Regno Unito. Attualmente Andrew è ricercatore e consulente indipendente, Esperto ECVET per il Regno Unito e Senior Research Associate presso l'Educational Disadvantage Centre della Dublin City University, in Irlanda.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Commenti 1 - 10 di 13
  • Ritratto di Ewa Maria Grzesiak
    Barierą w kształtowaniu rynku pracy on-line są nie tylko przeszkody ze strony potencjalnych pracowników (jak np. brak umiejętności cyfrowych), ale również bariery ze strony firm (lepiej żeby pracownik siedział "przy biurku"). Ta mentalność powoli się zmienia, ale jeszcze daleka droga przed nami.
  • Ritratto di Sabīne Šķēle Stepanova
    Lasot rakstu, radās pārdomas par to, vai un kā šadas idejas par veiksmīgas karjeras iespējām mūsdienu tiešsaistes pasaulē ir iespējams realizēt izglītības jomā. 
    Domājot par mūžizglītību un pieaugušo izglītību Latvijā, protams, šis varētu būt lielisks veids, kā ekonomēt laika un finanšu resusrsus cilvēkiem, kuri vēlas izglītoties, bet šādas iespējas ir tikai galvaspilsētā vai lielākajās pilsētās. Piemēram, ar tiešsaistes semināru, lekciju un prezentāciju mateiāliem varētu rīkoties arī tiešsaistē, kas būtiski samazinātu gan finansiālās izmaksas (braukšana ar transportlīdzekļiem), gan arī ceļā pavadītais laiks. No pieredzes saku, ka šāda veida piedāvājums krietni atvieglotu cilvēku izglītošanos ne tikai mūžizglītības kontekstā, bet arī dažādu interešu izglītības un platformu apguvē. Piemēram, ja cilvēks atrodas Apē, bet Līderības un vadības treniņnodarbība, kura ilgst apmēram 3h, norisinās Rīgā, nodarbību skaits 5reizes divu mēnešu garumā, kuras maksā apmēram 500eiro, šādam cilvēkam nešķitīs sasistošas nevis tādēl, ka viņš tās nevarētu atļauties apmeklēt vai intereses trūkuma dēļ, bet tās viņam nešķitīs saistošas lielo izmaksu un laika patēriņa dēļ. 
    Aizvien vairāk šie tiešsaistes mehānismi darbojas privātā biznesa jomā, bet oficiālajā mūžizglītības kontekstā novērojama krietni mazāk. 
    Domāju, ka ar laiku šādas funkcijas ieviesīsies arī izglītības jomā, jo, skatoties uz provincē esošajām problēmām - atrast sertificētus speciālistus (piemēram, fizikas, ķīmijas, matemātikas, tehniskās jaunrades pedagogus, utml.), nodrošināt pedagogaqm pilnas slodzes darbu un atalgojumu, veicinās šādas pārmaiņas, lai tos piesaistītu darbam ko var veikt tiešsaistē. 
    Manuprat, ikviena darba veicējam ir jābūt sava darba profesionālim, kurš neatkarīgi no darba vietas un apjoma, spēj savu darbu plānot un izpildīt atbilstoši saistībām, kuras ir uzņēmies. 
  • Ritratto di Sabīne Šķēle Stepanova
    Lasot rakstu, radās pārdomas par to, vai un kā šadas idejas par veiksmīgas karjeras iespējām mūsdienu tiešsaistes pasaulē ir iespējams realizēt izglītības jomā. 
    Domājot par mūžizglītību un pieaugušo izglītību Latvijā, protams, šis varētu būt lielisks veids, kā ekonomēt laika un finanšu resusrsus cilvēkiem, kuri vēlas izglītoties, bet šādas iespējas ir tikai galvaspilsētā vai lielākajās pilsētās. Piemēram, ar tiešsaistes semināru, lekciju un prezentāciju mateiāliem varētu rīkoties arī tiešsaistē, kas būtiski samazinātu gan finansiālās izmaksas (braukšana ar transportlīdzekļiem), gan arī ceļā pavadītais laiks. No pieredzes saku, ka šāda veida piedāvājums krietni atvieglotu cilvēku izglītošanos ne tikai mūžizglītības kontekstā, bet arī dažādu interešu izglītības un platformu apguvē. Piemēram, ja cilvēks atrodas Apē, bet Līderības un vadības treniņnodarbība, kura ilgst apmēram 3h, norisinās Rīgā, nodarbību skaits 5reizes divu mēnešu garumā, kuras maksā apmēram 500eiro, šādam cilvēkam nešķitīs sasistošas nevis tādēl, ka viņš tās nevarētu atļauties apmeklēt vai intereses trūkuma dēļ, bet tās viņam nešķitīs saistošas lielo izmaksu un laika patēriņa dēļ. 
    Aizvien vairāk šie tiešsaistes mehānismi darbojas privātā biznesa jomā, bet oficiālajā mūžizglītības kontekstā novērojama krietni mazāk. 
    Domāju, ka ar laiku šādas funkcijas ieviesīsies arī izglītības jomā, jo, skatoties uz provincē esošajām problēmām - atrast sertificētus speciālistus (piemēram, fizikas, ķīmijas, matemātikas, tehniskās jaunrades pedagogus, utml.), nodrošināt pedagogaqm pilnas slodzes darbu un atalgojumu, veicinās šādas pārmaiņas, lai tos piesaistītu darbam ko var veikt tiešsaistē. 
    Manuprat, ikviena darba veicējam ir jābūt sava darba profesionālim, kurš neatkarīgi no darba vietas un apjoma, spēj savu darbu plānot un izpildīt atbilstoši saistībām, kuras ir uzņēmies. 

  • Ritratto di Jolanta_ Zastavnaja_
    No vienas puses, darbinieki, kas ilglaicīgi strādā vienā darbavietā un savu darbu veic izcili, savā ziņā tiek uzskatīti par lojālākiem nekā tādi darbinieki, kas maina savas darba vietas bieži. Tas , manuprāt , ir atkarīgs no darba vietas jomas un specifikas, kā arī darbinieka personībai. Mūsdienās mainās prasības pret darba ņēmēju. Kas kādreiz tika uzskatīts par stabilām vērtībām, kas nemainās,  tas mūsdienās 21.gs tiek uzskatīts ,ka pastāvēs, tas , kas mainīsies. Saistībā ar jaunā laikmeta prasībām, darba ņēmēji konkurētspējīgi ir tie, kuri izglītojas, mainās līdzi laikmetam, ir ar daudzpusīgu pieredzi. Kas nebūt neiet roku rokā ar piesaisti vienai darba vietai. 
  • Ritratto di Liene Niedola
    21.gs. darbiniekam ir jābūt elastīgam un jāprot pielāgoties dažādām situācijām, darba vidēm. Uzskatu, ka Latvijā, kā postpadomju valstī vēl ļoti daudz ir dzirdami stereotipi par to, ka vienā darba vietā ir nepieciešams strādāt visu mūžu, ka darba vietas maiņa neko labu neliecina par darba meklētāju, bet es pilnībā nevēlos piekrist šiem stereotipiem, jo 21.gs. ir jomas, kurās darbinieki tiek piesaistīti uz konkrētiem projektiem, tāpat arī ir speciālisti, kuri veic gabaldarbus, strādā paralēli vairākās vietās, bet ne jau tādēļ, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, bet gan, lai gūtu plašāku pieredzi un būtu augstāk kvalificējams darba tirgū, kur pieredze ir ļoti svarīga.
    Manuprāt, ir jāizskata individuāli iemesli, kādēļ cilvēki ilgstoši nepaliek strādāt vienā konkrētā iestādē. Mēs nevaram skatīties uz to caur padomju laiku prizmas, nepieciešams ir ņemt vērā darba tirgū ienākošo paaudžu īpatnības.
  • Ritratto di Renārs Rapa
    Domāju, ka tas ļoti atkarīgs no nozares, kurā strādā. Pēc personīgās pieredzes strādājot izglītības nozarē un privātajā biznesā tirdzniecības jomā secinu, ka tieši pretēji, tiek novērtēts un godināts cilvēks, kurš ilglaicīgi strādā vienā darba vietā. Ir apguvis visus sīkumus un iedziļinājies niansēs, nevis darbs kaut kā izdarīts.  Man šķiet, ka bieža darba vietas maiņa attiecas uz zemāk kvalificētiem darbiem. Speciālistam vai jebkāda līmeņa vadītājam ir vajadzīgs laiks, lai iestrādātos savā amatā un radītu uzticības sajūtu, būt spēcīgam konkrētā darba vietā. Protams, tas atkarīgs no cilvēka. Ja man būtu jāstrādā vairākās darba vietās, domāju, ka darba kvalitāte, veltītais laiks sagatavojoties arī izdalītos, līdz ar to samazinātos ieguldītais darbs, enerģija katrai darba vietai.
  • Ritratto di Laima Kronberga
    Šī ir pozitīva ievirze gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, jo paver neaptverami plašas iespējas. Mūsdienās tik tiešām ir daudzas profesijas, kurās darbiniekam ir iespējas izpaust savus talantus izmantojot digitālās platformas. Protams, cik lielā mērā cilvēks ir sagatavots šādam darba tirgum ir katra individuāla attieksme un pieredze attiecībā uz mūžizglītības un pašizglītošanās jēdzieniem kā tādiem. Ir neskaitami daudzi onlain kursi par visdažādākajām tēmām dažādās nozarēs. Pat skolotājiem un iestāžu vadītājiem tika sniegta iespēja apgūt kursu “Kompetenču pieeja mācību saturā” 7 nedēļas mācoties tiešsaistē. Arī es esmu izmantojusi šo iespēju, un vērtēju to ļoti pozitīvi.
  • Ritratto di Līga Vecvērdiņa
    Mūsdienas iet uz priekšu, laiks un tehnoloģijas arī turpina iet uz priekšu. Manuprāt, kā darba devējam šī iespēja ir ļoti laba, jo kā jau rakstā tika minēts - nav jāapmāca pilna laika darbinieks, taču vajadzīgais darbs tiek izdarīts. Kā no darba ņēmēja puses man nepatiktu, ka nav šīs stabilitātes sajūtas, kāda ir kad strādā vienā darbā kā pilna laika darbinieks. Taču zinu cilvēkus, kuriem tieši pretēji patīk strādāt dažādās darbavietās un nebūt konkrēti vienā uzņēmumā. Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka rakstura iezīmēm, dzīves interesēm. Šeit vēl ir kurp tiekties, jo lai tas izdodos ir nepieciešama nopietna ideja un programma par savu  kvalifikācijas celšanu tiešsaistē vai kādā citā programmā.
  • Ritratto di Elizabet Dobre
    Érdekes, hogy manapság a felsőoktatási intézmények szépen lassan, de elkezdték átvenni a digitális technológia használatát, vagyis van olyan intézmény, akiknek már nincs szüksége a saját diákjaikkal személyes kontaktra, ehelyett kiküldik az előadásokat  videó formátumban a diákoknak a levetített diaanyagokkal együtt majd a legelső személyes találkozás a vizsgán történik a tanárral (vagy esetleg még akkor sem). Szerintem maga ez a fajta digitalizáció egy felsőoktatási intézmény esetén nem a legelőnyösebb tanulási formát eredményezi.