chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Elektroniczna platforma na rzecz uczenia się dorosłych w Europie

 
 

Blog

Stress un izdegšana - vai tiešām tā kļūst par mūsu ikdienu?

28/11/2019
by Ginta Salmina
Tungumál: LV

/lv/file/pexels-stressjpgpexels-stress.jpg

Kantar TNS 2018. gada pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā gandrīz puse (48%) darba ņēmēju 2017. /2018. gada laikā ir piedzīvojuši kādu no profesionālās izdegšanas pazīmēm. Darbinieki biežāk norāda tādas izdegšanas pazīmes kā nevēlēšanās uzņemties jaunus pienākumus (56%), nespēja aizmigt darba dēļ (54%), nespēja koncentrēties (53%), pastāvīgs fizisks nogurums (52%), pastāvīgs emocionāls nogurums (52%), kā arī agresīva reakcija pat nelielu problēmu gadījumā (50%).

 

27.novembrī EPALE projekta ietvaros Rīgā notika seminārs pieaugušo izglītotājiem "Rūpēs par citiem parūpēties par sevi!" Semināra vadītāja Evija van der Beek (sertificēta supervizore, profesionāls koučs, Latvijas Supervizoru apvienības biedre) saka: “Lai mēs varētu rūpēties par citiem, sākumā jāparūpējas par sevi, par savu mentālo un fizisko veselību. Stress un izdegšana nešķiro profesiju, vecumu vai dzimumu, tā var iestāties nemanot, ja laikus nenovēršam izdegšanas riskus. Cilvēkiem, kuru darbs ikdienā saistīts ar citiem cilvēkiem (izglītības jomā strādājošie, medicīnas personāls, sociālie darbinieki, u.c.) ikdienā sastopas ar lielāku izdegšanas risku”.

Seminārā tika runāts par ilgstoša stresa pirmajām pazīmēm un izdegšanas riska mazināšanas iespējām tieši pieaugušo izglītības jomā strādājošiem. Dalībniekiem bija iespēja arī izmēģināt ikdienā pielietojamas metodes stresa mazināšanai, dalīties pieredzē, kas ir viņu stresa avoti ikdienā darbā, kā arī meklēt atbildes uz jautājumu - Ko darīt stresa un izdegšanas riska mazināšanai?

Šeit daži semināra dalībnieku ieteiktie risinājumi:

  • Lūgt un pieņemt palīdzību;
  • Sadalīt “lielo mērķi” mazākos gabaliņos;
  • Atpūsties! Ieplānot atpūtu un atpūsties regulāri;
  • Precīzāks laika menedžments;
  • Pateikt “NĒ”, noteikt savas robežas;
  • Ja nevar mainīt situāciju, mainīt attieksmi;
  • Darīt darbu, kas patīk;
  • Iemīlēt sevi!
  • Atklāti runāt par problēmām;
  • Pieņemt situāciju, ko nevar mainīt;
  • Atrast un koncentrēties situācijā/ dzīvē uz pozitīvo;
  • Iesaistīties neformālā vidē, meklēt domubiedrus;
  • Meklēt profesionālo palīdzību;
  • Iedomāties sliktāko scenāriju, bet koncentrēties uz pozitīvo;
  • Fizisko resursu uzlabošana.

E. van der Beek 2019. gada maijā veikusi Latvijas skolotāju aptauju, kur piedalījās 956 respondenti.  Rezultāti liecina, ka 48% aptaujāto skolotāju atzinuši, ka darbā atrodas ilgstoša stresa stāvoklī un 55 % - ka ir aizdomas par izdegšanu.

Semināra vadītāja Evija iesaka visiem, kuri par stresu un izdegšanu interesējas pastiprināti, izlasīt Ainas Ozoliņas Nucho, Māras Vidneres grāmatu “STRESS: tā pārvarēšana un profilakse”, lai labāk izprastu stresa “mehānismu”, hroniska stresa ietekmi uz fizisko un mentālo veselību, kā arī apzinātos izdegšanas riskus un varētu laicīgi tos novērst. Viņa vērsa uzmanību un nepieciešamību sekot līdzi savai labsajūtai un nepieciešamības gadījumā meklēt atbilstošu speciālistu palīdzību, ja ir aizdomas par izdegšanas simptomiem.

Pasaules Veselības organizācija (WHO) ir noteikusi, ka izdegšana nav saslimšana, bet  ir ar profesionālo darbību saistīts izdegšanas sindroms, kas tiek konceptualizēts kā hroniska stresa rezultāts darba  vietā.

To raksturo trīs dimensijas:

  • enerģijas resursu izsīkums;
  • palielināta garīga atsvešināšanās no darba vai ar darbu saistīta negatīvisma vai cinisma izjūta;
  • samazināta profesionālā efektivitāte.

Latvijā izdegšanas sindroms ir  iekļauts arodslimību klasifikatorā.

Internetā gan par stresu, gan arī par izdegšanu pieejami dažādi raksti un skaidrojumi, šeit pārpublicējam www.panaceja.lv publicētos izdegšanas sindroma pazīmes un simptomus.

“Dažāda veida neatbilstībām starp personu un darbu, kas nav laicīgi novērstas, ir liela loma izdegšanas sindroma attīstībā! Psihologi K. Maslača un K.Leiters uzsver sekojošus faktorus:

  1. neatbilstība starp prasībām pret darbinieku un viņa resursiem (iemaņām, spēku, raksturu);
  2. neatbilstība starp vēlmi būt patstāvīgam savā darbā un vadības stingro kontroli, ierobežojot cilvēku iniciatīvu un radošo pieeju; darbiniekam var rasties nelietderības sajūta;
  3. atalgojuma neatbilstība ieguldītajam darbam tiek uztverta kā darba neatzīšana;
  4. kolēģu attiecību neatbilstība dabīgām personības vajadzībām – cieņas, atzinības, atbalsta, mierinājuma trūkums kolektīvā;
  5. trūkst izpratnes par taisnīgumu darbā, kā rezultātā krīt darbinieka pašvērtējums;
  6. neatbilstība starp ētiskajiem personas principiem un darba prasībām.

Visbiežāk emocionālā izdegšana tiek novērota “altruistisko” profesiju darbiniekiem. Tiem profesionālo prasību īstenošana pieprasa lielu emocionālo atdevi – skolotāji, medmāsas, ārsti, sociālie darbinieki, psiholoģi, mācītāji.  Šis sindroms var rasties arī citu profesiju pārstāvjiem, kuriem darbs nav tieši saistīts ar saskarsmi ar citiem cilvēkiem, piemēram, programmētājiem. Tas nav retums arī studentiem un mājsaimniecēm.

Emocionālās izdegšanas sindroma galvenās pazīmes:

Emocionālās izdegšanas sindroms attīstās pakāpeniski. Sākumā ir liela aizrautība ar darbu, cilvēks var pat atteikties no citām savām vajadzībām, kas nav saistītas ar darbu, un pēc kāda laika aizrautība nomainās ar emocionālu un fizisku spēku izsīkumu. Cilvēks izjūt nomākumu un nogurumu, kas parasti nepāriet pēc nakts miega. Vēl viena pazīme ir depersonalizācija – cietsirdīga, bezpersoniska attieksme pret savu profesiju, pret klientiem, pacientiem, kolēģiem, nepieļauj kompromisus savā darbā. Pozitīvas un negatīvas emocijas, ko iepriekš izsauca darbs, tiek nomainītas ar vienaldzību un cinismu. Samazinās personīgie sasniegumi, darba efektivitāte, cilvēks neredz profesionālās attīstības iespējas.

Var izdalīt piecu veidu simptomus, kas ir raksturīgi emocionālās izdegšanas sindromam:

  1. fiziskie simptomi – nogurums, nomākums, izsīkums, svara izmaiņas, miega traucējumi, slikts vispārējs organisma stāvoklis, elpas trūkums, aizdusa, slikta dūša, galvas reibonis, pārmērīga svīšana, trīce, paaugstināts arteriālais spiediens, ādas slimības, sirds un asinsvadu sistēmas slimības;
  2. emocionālie simptomi – emociju trūkums, pesimisms, cinisms un cietsirdība gan darbā, gan privātajā dzīvē, vienaldzība, bezpalīdzības un bezcerības sajūta, agresivitāte, viegla aizkaitināmība, nepamatota trauksme, nemiers, uzmanības pavājināšanās, vainas sajūta, ideālu, cerību un profesionālu perspektīvu zudums; kā iespaidā rodas depersonalizācija (liekas, ka pats un cilvēki apkārt kļūst bezpersoniski, rodas vientulības sajūta);
  3. uzvedības pārmaiņas – strādā vairāk par 45 stundām nedēļā, darba laikā rodas nogurums, vēlme atpūsties, vienaldzība pret ēdienu, samazinās fiziskā slodzes izturība, var pieaugt tabakas, alkohola, medikamentu patēriņš, rodas nelaimes gadījumi (kritumi, traumas, avārijas, uzvedība kļūst impulsīva);
  4. intelektuālais stāvoklis – samazinās interese pret jaunām idejām savā profesionālajā joma, trūkst radoša pieeja dažādu problēmu risināšanai, rodas garlaicība, apātija, pazūd dzīvesprieks, priekšroka tiek dota šabloniem, rutīnai, formālai pieejai darbam, jo ir vienaldzība pret jauno, nav vēlmes piedalīties izglītojošos pasākumos;
  5. sociālie simptomi – samazinās sociālā aktivitāte, pazūd vaļasprieki, sociālie kontakti pārsvarā notiek tikai darbā, rodas izolācijas sajūta, nesaprašanās ar citiem cilvēkiem, trūkst atbalsta sajūtas no draugiem, radiniekiem, kolēģiem, pasliktinās attiecības.”

Paldies par raksta tapšanu Evijai van der Beek.

 

Ginta Salmiņa,
EPALE Rīgas reģiona koordinatore

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Displaying 1 - 10 of 21
  • Baiba Sīmane - Ambaine's picture
    Lielisks raksts, lika aizdomāties, kā es pati jūtos darba vietā? Domāju ka stress un izdegšana ir bijusi visos laikos, tikai tagad par to tiek runāts un domāts vairāk, jo ir veikti pētījumi gan medicīnā, gan psiholoģijā. līdz ar to ir iespējams daudz vairāk  izprast mūsu iekšējos emocionālos, fiziskos traucējumus , kuri neļauj mums pienācīgi pildīt mums uzticētos pienākumus. Agrāk cilvēki risinājumus meklēja drastiskās metodēs, kaitējot savai veselībai (opijs, alkohols u.c.). Domāju, ka ģeniālajam komponistam  Emīlam Dārziņam arī bija visie šie izdegšanas simptomi, jo viņš jutās neatzīts un nenovērtēts, tā mēs varētu uzskaitīt bezgala daudz mākslinieku, gan Latvijas, gan pasaules, kas pāragri aizgājuši no dzīves stresa, izdegšanas rezultātā. Ir pierādīts, ka stresa un izdegšanas rezultātā rodas dažādas veselības problēmas. Uzskatu, ka ar stresu un izdegšanu saskaras  visu profesiju un organizāciju vadītāju pārstāvji.  Būtiskākais, lai cilvēks justos labi- ir būt novērtētam, ne vienmēr tai jābūt finansiālai balvai, bet pietiek ar paldies pateikšanu otram par labi padarīto, atrast laiku apkārtējos uzmundrināt neveiksmju gadījumos, atrast laiku un mācēt otru uzklausīt (arī ģimenes locekļus), pieņemt dažādos viedokļus.  Reakcija uz stresu  ir atkarīga no  mūsu pieredzes izzināšanas, sociālā atbalsta un kontroles līmeņa darbavietā un ārpus tās. Nesaskaņas darba vietā mēdz būt viens no svarīgākajiem stresa faktoriem, taču sociālais atbalsts no kolēģiem un ģimenes, vadības var būtiski samazināt stresa negatīvo ietekmi. Piekrītu viedoklim, ka būtiski stresa līmeni var samazināt ar draugu un ģimenes sniegtais sociālais atbalsts. Paldies par rakstu!
  • Ilze Mangusa's picture
    Manuprāt šī ir mūsu gadsimta aktuālākā tēma, jo ar stresu saskaramies ik uz soļa ikdienā. Priecē, ka rakstā doti konkrēti ieteikumi. Būtu jauki, ja darba devējiem kā pienākums tiktu uzlikts - darbiniekiem apmaksāt supervīzijas.
  • Lelde Sakele's picture
    Diemžēl stress un tā radītās sekas joprojām ļoti ietekmē cilvēkus. Ja vēlētos uzsvērt savu jomu, tad pedagoģijā noteikti izdegšana ir viens no gavenajiem iemesliem, kāpēc jaunie pedagogi ātri pamet darbu. Lielas ambīcijas un arī spējas, bet ne spējas to saglabāt ilgstoši, ja ir kāda cita veida ietekme. Ir ļoti svarīgi laikus pamanīt to, ka sāc izdegt, un būtiski būtu, ja to pamana kāds no kolēģiem, vai tuviniekiem, ka par to neklusē, jo tā tiešām var zaudēt kvalificētu speciālistu konkrētā nozarē.
  • Santa Apše's picture
    Apzinoties izdegšanas pazīmes, cēloņus un sekas, būtu nepieciešams darbavietā veidot atbilstošu atbalsta sistēmu. No tā, ka tiks runāts par idegšanu, nekas nemainīsies. Tikpat svarīgi kā apzināt problēmu, ir arī to risināt. Vadītājs, kurš ir ieinteresēts darbinieku labsajūtas nodrošināšanā darba vietā, spēs atrast īstos paņēmienus darbinieku motivācijas paaugstināšanai. Protams, ne tikai vadītājs ir atbildīgs par izdegšanas risku mazināšanu un atpazīšanu, bet arī darbinieki paši pret sevi, kolēģi, ģimenes locekļi. Svarīgi būtu apzināties, ka izdegšana nerodas vienas dienas laikā, tai ir savi simptomi un cēloņi. Īpaši pedagogiem būtu jārūpējas par savu labsajūtu darba vietā un iekšējo mieru, lai mācīšanās process noritētu labvēlīgā vidē. Tomēr saprotams, ka tas nav tik vienkārši, kā sākotnēji varētu šķist. Pedagoga lielākais risks izdegšanai ir tas, ka bieži nākas ar darbu "dzīvot" nepārtraukti, īpaši sākumskolas pedagogiem, kad ir ļoti cieša sadarbība ar vecākiem. Katram pedagogam jāiemācās darbu nodalīt no personīgās dzīves un nospraust robežas. 

  • Ināra Skrodele's picture
    Šobrīd, mūsu pedagogu ikdiena aizrit lielā stresā, kas daudzus, diemžēl, noved arī pie emocionālas izdegšanas. Vēl ļaunāk, ja tam seko dažādas veselības problēmas un to pastiprināšanās. Tas viss ir tādēļ, ka, pirmkārt, jebkurš pedagogs, cik man ir zināms, būs ļoti atbildīgs par savu darbu un tā rezultātu. Apstākļos, kad mainās viss izglītības darbs, tiek ieviesta jaunā uz kompetencēm balstītā mācību programma pirmsskolā, vispārizglītojošās skolas tam cītīgi gatavojas aprobējot mācību materiālus, saspringtā situācija darbā ir skarbā ikdiena. Jauna satura apgūšana un ieviešana prasa no pedagoga izdomu, spēku, laiku pārdomām un enerģiju īstenošanai. Tai pat laikā jādara ikdienas darbs ar bērniem, kuri arī paliek arvien kustīgāki, skaļāki un stresaināki. Tam ir dažādi iemesli, un tie pārsvarā nāk no ģimenes. Līdz ar to mēs, pedagogi, esam kā ķīlnieki šajā situācijā, kuri atrodas zem dubulta spiediena - gan jaunais saturs un atbildība to ieviešot, gan atbildība un ikdienas rutīnas darbi ar nemierīgiem, bieži nepaklausīgiem un darīt negribošiem bērniem. Šādā situācijā palīdzētu mazāka darba slodze pedagogam, vairāk laika sevis izglītošanai un atpūtai, taču realitātē esam spiesti strādāt pilnu slodzi un vēl bieži vien aizvietot kādu promesošo kolēģi. Tas viss, lai nopelnītu kaut cik cienīgu atalgojumu. Bet valdība joprojām šo visu negrib redzēt un solījumus nepilda. Kā gan te var nebūt stress un izdegšana?!
  • Julija PASNAKA's picture
    Uzkatu, ka runājot par izdegšanu darbā nevar vainot neiejūtīgu skolas vadību vien, kura prasa, prasa un prasa (rezultāti, termiņi, atskaites...). Stress pieaug līdz ar atbildības līmeni. Līdz ar to direktoram iespēja izdegt ir daudz lielāka nekā parastam pedagogam. Pie vainas ir sistēma, kas bieži rada nevajadzīgu birokrātisko slogu. Žēl, ka cilvēki izdeg ne no reāla pedagoģiska darba, bet no neskaitāmu dokumentu gatavošanas, dokumentu, kurus neviens nemaz nelasa. Svarīgi, lai tie vienkārši būtu... 
  • Liene Feodorova's picture
    Stress ir visās profesijā.Jāatceras, ka noteiktas stresa situācija rada stimulu atrast jaunus risinājumus. Tomēr šis raksts ir par nopietnāku tēmu par izdegšanu. Ar Izdegšanu var saskarties cilvēki, kuri darbojas profesijās ar cilvēkiem (aktieri, skolotāji, sociālie darbinieki, medmāsas, veikala pārdevēji utt.) Diemžēl kā izvairīties no izdegšanas runā ļoti maz, šajā rakstā nav minēti risinājumi, bet tikai simptomi.  Daudzi cilvēki uzskata ka var palīdzēt atvaļinājums vai brīvdienas, bet diemžēl izdegšanas gadījumā ir nepieciešams strādāt ar sevi un pat iespējams psihologa konsultācijas, nepieciešams sevi palutināt pēc katras grūtas darba dienas - aizejot ciemos, nopērkot sev ko jaunu, izlasot labu grāmatu. 
  • Zane Martinsone's picture
    Šis ir temats, par kuru būtu jārunā bieži un daudz. Stress ikdienā ir uz "katra stūra". Pietiek palasīt ziņas un virkni ar komentāriem,lai varētu pamatīgi "uzvilkties" par lietām, kuras ir nenozīmīgas. Bieži dzirdam un var redzēt kā darbinieki savās darba vietās izdeg. Netiek galā ar prasībām, dažādas problēmas netiek atrisinātas,rodās stress. Mums katram vajadzētu palīdzēt līdzcilvēkam, tad darbi raitāk ietu uz priekšu. 
  • Irita Jermacāne's picture
    Vēl neesmu sastapusi nevienu pedagogu, kuru nebūtu skāris stress vai izdekšana, īpaši mācīgu gada noslēgumā. Kaut gan stress un izdegšana var skart jebkuru cilvēku neatkarīgi no vecuma, dzimuma, pieredzes vai ieņemamā amata. Stresa un izdegšanas rašanos ietekmē ļoti dažādi ikdienā sastopami profesionālās vides un ikdienas dzīves faktori, tādēļ ir ieteicams iemācīties laicīgi atpazīt stresorus, pamanīt stresa izraisītas reakcijas un nepieciešamības gadījumā. Stress un izdekšana ir kļususi par mūsu ikdienu, tāpēc ir svarīgi apzināties ko darīt, pie kā vērsties, ja tev ir aizdomas par pirmajām izdegšanas pazīmēm, lai nenonāktu līdz izdegšanai.
  • Dace Jermaka-Kāknēna's picture
    Lai arī lielākā daļa komentāru ir saistīta ar pedogoģiju - diemžēl šī problēma ir vērojama pilnīgi visās nozarēs Latvijā. Bez tam, ja vēl pašvaldību un ar valsti saistītajās nozarēs darba ņemēju aizsargā arodbiedrības, tad privātajā sektorā tādu nav vispār, vai ir radītas organizācijas, kas principā drīzāk pārstāv darba devēju nevis ņēmēju (tipisks piemērs tirdzniecības sektors). Līdz ar ko kopā ar mūsdienu mainīgo un straujo pasauli - darbinieks var sajust izdegšanas simptomus esot salīdzinoši jaunā vecumā (pat nesasniedzot 40gadnieka slieksni). 
    Taču, kas ir pilnīgi saistībā ar pedagoģiju - ņemot vērā, ka šī nozare ir tradicionāli viszemāk apmaksātā valstī, tad tā pastāvīgi saskaras ar darbinieku trūkumu, kas nozīmē savukārt, ka atlikušajiem bieži vien ir papildus pienākumi, līdz ar ko papildus stress un profesijas nenovērtēšana, kas savukārt noved pie ātrāka resursu izlietošanas, vai vienkāršāk - pie nozares pamešanas. Un līdz ar ko palikušajiem tiek uzlikti papildus pienākumi, un tas mudina "uzaudzē biezāku ādu", kā rezultātā pazeminās kvalitāte.
    50 % skaitlis, kas parādas šajā rakstā - par pedogogu stresa stāvokli - manuprāt ir ļoti bažas radošs skaitlis saistībā ar nozares nākotni vispār.