chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

EPALE A felnőttkori tanulás elektronikus európai platformja

 
 

Blog

Kā jāmācās, kad esi jau pieaudzis. 1. daļa: Par spēju mācīties un zināšanām, kuras būs vajadzīgas nākotnē

11/07/2019
létrehozta Anita Apine
Nyelv: LV

/sv/file/lampa-kopskatsjpglampa-kopskats.jpg

Kā jāmācās, kad esi jau pieaudzis
Spilgtākās epizodes no diskusijas sarunu festivālā LAMPA (28.06.2019.)

 

Pieaugušo izglītības platforma EPALE piedalījās sarunu festivālā LAMPA, Valsts mājas teltī diskutējot par izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties brīdī, kad sākam domāt par mācībām pieaugušajiem.

Kas būtu jāiemācās, lai cilvēks brieduma gados nepaliktu bez darba, ienākumiem un gandarījuma par dzīvi? Par kurām pieaugušo grupām domājam – viņiem tiešām bez skološanās neiztikt? Ko iesākt ar tiem, kam nav ne mazākās vēlmes mācīties? Kādu prasmju trūkums visvairāk traucē rast profesionālu piepildījumu?

Diskusijas dalībnieki: Gatis Krūmiņš, Vidzemes augstskolas rektors; Dita Traidās, Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore, WorldSkills Europe direktore; Andrejs Vasiļjevs, tehnoloģiju uzņēmuma "Tilde" valdes priekšsēdētājs; Daila Notte, Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultante; Daina Jāņkalne, žurnāliste.

 

1.daļa. Par spēju mācīties un zināšanām, kuras būs vajadzīgas nākotnē

/sv/file/festivals-lampa-2019-06jpg-1festivals-lampa-2019-06.jpg

 

 

Daina Jāņkalne: Vai ir iespējams nosaukt zināšanas, kuru mums šobrīd – gan kā sabiedrībai, gan kā indivīdiem – pietrūkst?

Dita Traidās:

Stāsts tomēr ir par to, ka pieaugušam cilvēkam šodien jāpiemīt gan spējai, gan gribai mācīties. Ar gribu šobrīd vēl ir labi, bet ar spēju vairs ne tik labi. Pašreiz katra profesija apaug ar multidisciplinārām lietām un īpaši ar digitālajām tehnoloģijām. Es nevaru nosaukt nevienu profesiju, izņemot, varbūt, suņu pavadoni, kur nevajag datorzināšanas un izpratni par digitālajām tehnoloģijām. Tātad – tas ir jāiemācās. Vai nu jaunībā, vai jāiemācās vecumā.

Gatis Krūmiņš:

Tā ir. Alise Češīras kaķim vaicāja: “Pa kuru ceļu man iet?” Un Češīras kaķis atbildēja, noprecizējot: “Kur tu gribi nokļūt?” Tātad, cilvēkam jāsaprot, kur viņš grib nokļūt, un tas ceļš arī jāizvēlas. Tā viena lieta, kas visvairāk mainīs nākotni (īpaši, ja mēs ielūkojamies tālā nākotnē!), būs sabiedrības sašķeltība. Vienu grupu veidos cilvēki, kas apzināti ies pa savu ceļu, sapratīs, ka ir jāmācās, un jādara tas pašam, jo no malas neviens neko neiedos. Otra grupa būs atpalicēji. Situācija radikāli mainās jau pēdējos 100 gados. Es vēl atceros padomju laikus, kad katrs, kas pabeidza mācību iestādi, dabūja darbu, kur strādāt, bezdarba nebija, bija norīkojums. Tagad tā vairs nav. Taču, ja paskatāmies pilnīgi godīgi, kādas milzīgas naudas Eiropā – miljardus – – mēs “grūžam iekšā” ilgstošajā bezdarbā. Tas ir milzīgs izaicinājums sabiedrībai – panākt, lai tas cilvēks pats saprot, ka viņam ir jākustas! Ka tā otra izvēle – nepārzināt tehnoloģijas un neko no tā nesaprast – nozīmē, ka viņš kļūs par sabiedrības atstumto. Visticamāk, mūsu sabiedrība spēs viņu pabarot, bet tieši tāpēc noslāņošanās būs vēl lielāka. Rietumu pasaules izaicinājums būs cilvēku atšķirīgais zināšanu līmenis – tie, kas tehnoloģijas pārzinās un spēs rīkoties, atšķirsies no tiem, kas nespēs.

Andrejs Vasiļjevs:

Esmu no tiem, kas šajā diskusijā nepārstāv izglītības sektoru, bet tehnoloģiju nozari. Man vajadzētu teikt, ka tehnoloģijas ir jāmācās, bet es teikšu: dzīve ir jāmācās. Ko tas nozīmē? Pasaule mainās visu laiku, tā dod mums iespēju atklāt visu no jauna un radīt visu no jauna. Tas ir process mūža garumā. Un sliktākais ir tad, ja cilvēks apstājas šai ceļā. Tieši tas, par ko Gatis runāja: ja tu esi apstājies, tava dzīve ir beigusies, bet, ja tu šo ceļu ej un esi atvērts šajā dzīvē, tad viss ir kārtībā.

Daina Jāņkalne: Kas, jūsuprāt, var liecināt par to, ka cilvēks ir apstājies?

Andrejs Vasiļjevs:

To diezgan viegli var pateikt. Piemēram, bezmiegs, grūti piecelties no rīta, depresijas... Arī vēlme lietot alkoholu. E pastu neizlasīšana – tiem, kas sēž birojā pie datora. Tās ir pazīmes, ka esi iesprūdis un tev ir jāiet tālāk...

Daila Notte:

Jāpiebilst, ka mūsu klientiem pašiem tā nešķiet: “Es esmu iesprūdis!” To varbūt no malas var redzēt. Viens, ko mēs varam darīt Nodarbinātības valsts aģentūrā, kur nokļūst daudz klientu, ir sākt procesu, kura rezultātā mēs atveram viņiem acis: “Tu esi iesprūdis!”

Dita Traidās:

Bet es gribētu paslavēt Latvijas sabiedrību! Pēc tam, kad pagājušajā gadā tika atvērta 25 miljonu eiro liela nodarbinātības programma, kas domāta pieaugušo tālākizglītībai, tai jau ir “izgājuši cauri” 17 000 dažādās profesijās strādājošu cilvēku – ar dažādiem kursiem, mācību programmām papildinājuši savas zināšanas vai pārskolojušies citās nozarēs. Šobrīd ir izsludināta programmas 4.kārta, un ir pieteikušies 20 000 cilvēku. Tas ir apbrīnojami, cilvēki ir pamanījuši, ka ir tāds pakalpojums, ko finansiāli atbalsta valsts un Eiropas struktūrfondi, un mācīšanās tradīcija sāk veidoties. Programmā ir aptuveni 800 programmas, un visās cilvēki ir pieteikušies. Tas nozīmē, ka viņi varbūt nemainīs radikāli savu dzīvi, bet viņi noteikti uzlabos savas darba spējas un prasmes!

/sv/file/festivals-lampa-2019-02jpg-0festivals-lampa-2019-02.jpg

 

 

Jautājums no auditorijas : Kā jums šķiet, cik izmaksā pieaugušajam izglītība Latvijā?

Dita Traidās:

Tiem, kas mācās, ir jāsedz 10 % no kopējām izglītības programmas izmaksām. Summas variē no 30 līdz 200 EUR, skatoties, cik sarežģīta un gara programma ir izvēlēta.

Andrejs Vasiļjevs:

Mācīties var arī pilnīgi par velti, izmantojot internetā bezmaksas tiešsaistes mācību kursus. Un tur ir atrodami lieliski kursi par visām tēmām!

Daina Jāņkalne: Tad kādu prasmju trūkums traucē cilvēkam atrast piemērotu studiju programmu vai arī bezmaksas interneta apmācību? Kas liedz pieaugušajam atrast sevi kādā jaunā lomā un pārkvalificēties?

Gatis Krūmiņš:

Ar jauno paaudzi (domāju – vidusskolēnus) mums viss ir kārtībā. Viņi turpmākajos 20 gados visu sakārtos, nopelnīs naudu un padalīsies, ja mēs ar to netiksim galā. Es ļoti ticu jauniešiem. Bet, ja mēs gribam pārmaiņas nedaudz ātrāk, tuvākajos 5 – 10 gados, tad mums ir jāapgūst divas lietas, ko jaunieši prot. Pirmkārt, atrast informāciju, kas viņus interesē un ir viņiem vajadzīga. Taču tās ir globālās pasaules zināšanas, kas 99,9 % ir pieejamas angļu valodā. Informāciju, arī digitālos resursus, kas ir latviski, jaunā paaudze nelieto jeb lieto minimāli. Es pazīstu 16 – 17 gadus vecus jauniešus no Valmieras valsts ģimnāzijas, kas kā pašnodarbinātas personas strādā, programmē Šveices firmai – apmācības programmas ķirurģijai – – un pelna milzu naudu. Kā viņš to iemācījās, man tas liekas pilnīgs kosmoss! Un es jautāju: “Tad jau tu nenāksi studēt uz Vidzemes augstskolu?” “Nē,” viņš atbild, “es tomēr nākšu, jo par pašu datoru uzbūvi es šo to nezinu, man tas būtu interesanti. Programmēšanu gan vairs nemācīšos…” Tātad, arvien biežāk un biežāk cilvēki informāciju meklēs un atradīs patstāvīgi!

Dita Traidās:

Man ir pavisam precīza informācija. Visas mācību programmas, ko esam izsludinājuši un piedāvājuši pusotra gada garumā, un ko cilvēki ir izvēlējušies, laikam tomēr atspoguļo to, kas notiek darba tirgū. Vispieprasītākais – pirmajā vietā – ir digitālais mārketings, pēc tam – projektu vadība, un vēl pēc tam viss, kas saistīts ar informācijas tehnoloģijām. Populārākā šobrīd 3D printēšana un modelēšana, datu analīze un – izteikti – projektu vadīšana. Acīmredzot, nav nevienas formālās izglītības iespējas, kur mācītu par projekta vadītāju.

Daila Notte:

Ir paliela grupa cilvēku, kuriem trūkst pamata zināšanu datorprasmē. Turklāt, cilvēkiem trūkst ne tikai tehniskās prasmes, viņiem trūkst spējas sevi novērtēt, spējas analizēt savus resursus un zināšanas – saprast, ko es spēju un ko es protu. Daudziem mācību gadi ir tālā pagātnē. Es saskaros ar ilgstošiem bezdarbniekiem, kas tādi ir vairāku desmitu gadu garumā. Viņiem ir nepieciešama palīdzība, lai varētu izvērtēt savus resursus.

Andrejs Vasiļjevs:

Daudziem ļoti noderētu uzņēmējdarbības prasmes. Prasme uzņemties risku, prasme šo risku pārvaldīt, prasme saskatīt iespējas un šis iespējas izmantot, prasme pārliecināt un piesaistīt citus. Kas mums var palīdzēt? Tā ir spēja sajust to spēku sevī, jo bieži vien cilvēki gaida, ka tās manas problēmas atrisinās kāds cits – speciāla valdības programma, pašvaldība vai kāds cits. Bet – ļoti daudz var izdarīt pats, tikai vajag saņemties.

 

Lasi vēl:

 

#festivālsLAMPA ieskatījās un materiālus apkopoja 
Anita Apine,
projekta “EPALE Nacionālais atbalsta dienests” Vidzemes reģiona koordinatore 

 

Foto: Valsts kanceleja, flickr.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn