chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

EPALE A felnőttkori tanulás elektronikus európai platformja

 
 

Blog

Profesore Iveta Ķestere: skolotājs ir jāizglīto par līderi

07/03/2019
by Ieva Sproge
Nyelv: LV

Pēdējā laikā izglītības politikas veidotāju sarunās, kā arī sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos izskan jautājums par pedagoga profesijas prestiža paaugstināšanu. Lai gan par profesijas prestižu pārsvarā tiek runāts tieši atalgojuma kontekstā, tas ir tikai viens no kritērijiem, uzsver izglītības vēsturniece, Latvijas Universitātes profesore Iveta Ķestere.

Viņa skaidro, ka prestižu veido profesijas priekšvēsture, izglītība, kontroles pakāpe, sociālās drošības izjūta un, protams, arī atalgojums. Lūk, profesores Ķesteres skatījums par skolotāja prestižu!

/hu/file/panthermedia-scanpix-izglitiba-43385821jpgpanthermedia-scanpix-izglitiba-43385821.jpg

Foto: PantherMedia/Scanpix

 

Ir iemesls lepoties

"Runājot par pedagoga profesijas prestižu, es vēlētos sākt ar šīs profesijas priekšvēsturi vai profesionālās identitātes veidošanos. Pedagogiem patiesi ir, ar ko lepoties! Simtgades kontekstā pedagogi kā profesionāla grupa būtu pelnījuši pienācīgu pateicību, jo tieši skolotāji bija tie, kuri auklēja mūsu valsts brīvības ideju kopš 19. gadsimta vidus. Pedagogs izsenis ir bijis pats ietekmīgākais medijs – kuru nevar izvēlēties nelasīt vai neklausīties, samazināt skaņu vai ignorēt. Tieši tāpēc pedagogu paustās idejas un viņu vērtību sistēma iegūst visplašāko auditoriju. Latviešu skolotāji ideju par brīvu valsti iesēja skolēnos un viņu vecākos, tādejādi to izplatot sabiedrībā.

Jāņem vērā, ka skolotājs tolaik bija viena no cienījamākajām profesijām, viņš bija viedokļu līderis, morāles aģents – savā apkārtnē bieži vien vislabāk izglītotais cilvēks, kurā ieklausījās. Tieši no pedagogu vidus nāca pirmie latviešu profesionālie literāti, publicisti, latviešu literārās valodas kopēji, tulkotāji, kultūras un izglītības biedrību vadītāji, bibliotēku veidotāji un Dziesmu svētku rīkotāji. Pedagogam joprojām ir pa spēkam ar savu darbu paveikt daudz vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet. Viņš ir atslēgas figūra valsts un sabiedrības komunikācijā ar saviem nākotnes pilsoņiem. Tāpēc mēs visi esam ieinteresēti, lai pedagogi Latvijā justos labi.

 

Motivēt iegūt aizvien augstāku izglītību

Vēl viens būtisks aspekts, kas veido profesijas prestižu, ir izglītība, respektīvi, mācīšanās ilgums un kvalitāte. Mūsdienās skolotāja profesija ir nokļuvusi pat sliktākā pozīcijā kā tas bija 19. gadsimtā. Kādreiz vācu muižniecība nevēlējās, lai latviešu skolotāji kļūtu pārāk izglītoti, jo tas varētu radīt viņos neapmierinātību ar pastāvošo kārtību. Šodien mūsu pašu valstī veidojas asociācija, ka arī mēs nevēlamies pārāk gudrus skolotājus – netiek sekmēta augstākas izglītības pakāpes ieguve. Un tas ir ļoti aplami. Ir virkne profesiju, kuros tiek motivēta izglītības līmeņa paaugstināšana, piemēram, iegūstot maģistra grādu, cilvēks var straujāk kāpt pa karjeras kāpnēm, iegūt lielākas pilnvaras, vadošāku amatu, atalgojumu u.tml. Taču skolā veidojas situācija, ka skolotājs ar bakalaura grādu māca tādu vecāku bērnus, kuriem ir maģistra grāds, un arī tas var ietekmēt vecāku, kā arī bērnu attieksmi pret pedagogu.

 

Skolotājs ir jāizglīto par līderi

Intelektuāls un uz zināšanu pilnveidi orientēts skolotājs nodos šīs īpašības arī bērniem. Skolotāja profesijā personības īpašības ir neatdalāmas no profesionālās kompetences. Tāpēc svarīgs ir jautājums par skolotāju izglītības saturu. Pedagogs, kas apguvis tikai mācīšanas metodiku, būtībā ir izglītots par amatnieku. Jā, viņš pratīs organizēt mācību procesu, sniegt zināšanas, līdz ar pieredzi papildināsies arī viņa profesionālās prasmes. Var iztikt, bet tas ir pieticīgi. Ja gribam, lai skolotājs ir arī līderis, kas attīsta pedagoģisko domu, savu profesiju un izglītību Latvijā, viņam ir vajadzīgs plašs redzesloks, ko sniedz sistemātisks intelektuāls darbs jeb akadēmiskas studijas. Šobrīd Latvijā esam izvēlējušies skolotājus sagatavot arī universitātēs. Ja esam izdarījuši šādu cienījamu izvēli, tad jāatgādina, ka universitātes negatavo amatniekus – universitātes izglītība nozīmē arī teorētisko sagatavotību, kultūras apgūšanu, pētniecības prasmes, līdz ar to – savas pieredzes analīzi un izprašanu plašā laika un telpas kontekstā. Tādēļ topošo skolotāju studiju programmās ir vērts cīnīties par katru izglītības filozofijas, kultūras un izglītības vēstures stundu.

 

Visiem pazīstama profesija

Kā jau tika minēts, profesijas prestižu veido arī kontroles pakāpe, un pedagoga arods noteikti ir viens no tiem, kurā ir ļoti daudz kontrolētāju – papildus oficiālajai ir arī neoficiālā kontrole jeb sabiedrības viedoklis. Salīdzinājumā ar ārstu, advokātu vai mācītāju, pār kuru zināšanām gulstas zināms noslēpumainības plīvurs, pedagoga profesija ir pilnībā izlikta sabiedriskai apskatei. Lielai daļai no mums šķiet, ka mēs zinām, kādam ir jābūt labam skolotājam, jo ikviens no mums taču ir gājis skolā. Mēs šīs profesijas pārstāvjus kritizējam vairāk, nekā cenšamies saprast, novērtēt un atbalstīt.

 

Atalgojums nav vienīgais prestiža kritērijs

Runājot par sociālo drošību, kas arī veido ikvienas profesijas prestižu, jāpiezīmē, ka šis, atšķirībā no iepriekš minētājiem, ir aspekts, kuru var atrisināt valdība, nevis sabiedrība, jo tieši no politiķu lēmumiem ir atkarīgs tas, cik drošs par savu darbu un nākotni var būt skolotājs.

Visbeidzot nonākam arī pie atalgojuma jautājuma – ja mēs vērtētu tikai to, tad prestižākās profesijas būtu saistītas, piemēram, ar atkritumu apsaimniekošanu, tāpēc ir būtiski saprast, ka atalgojums neizšķir visu. Protams, par atalgojumu ir jārunā, bet nav pareizi publiskajā telpā identificēt skolotāja profesiju tikai ar cīniņu par algas paaugstinājumu. Kultivējot viedokli par to, ka pedagogiem nekad nepietiek naudas, ka atalgojuma palielināšanai paredzētā nauda tiek iztērēta citur, ka neviens nezina, kur ņemt līdzekļus u.tml., mēs pedagogus pozicionējam kā upurus. Un upurus žēlo, nevis ciena.

Es aicinātu arī nedalīt – jauns vai ne tik jauns skolotājs. Manuprāt, ikviens pedagogs, kurš ir gatavs iet uz priekšu, ir jauns. Un patiesībā bērniem ir vienalga, vai viņus māca jauns vai pieredzējis skolotājs, vīrietis vai sieviete. Katrā no šīm grupām pētījumos tiek atrastas pozitīvas īpašības. Taču pats būtiskākais, lai pedagogs būtu spilgta personība, profesionālis ar plašu redzesloku un atvērts jaunām vispusīgām zināšanām. Lai viņš citu profesiju vidū varētu konkurēt ar savu inteliģences līmeni. Laiki, kad no skolotājiem sagaidīja pieticību, tai skaitā – intelektuālu, ir jāatstāj pagātnē."

 

Avots: www.delfi.lv

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

1 - 10/36 megjelenítése
  • Rēzija Cela képe
    Pilnībā piekrītu rakstam. Par pedagogu nevar kļūt ikkatrs - personai ir jāpiemīt īpašām dotībām. Runas par to, ka skolotāja profesija ir viegla, ir pilnīgā aplamas, jo skolas posms ir viena no pirmajām socializācijas pieredzēm līdz ar to skolotājam ir dots ļoti svarīgs uzdevums bērna dzīvē. Kopš pirmajiem skolas soļiem bērns redz skolotāju kā gan kā paraugu, jo skolotājs ir viena no galvenajām autoritātēm bērna dzīvē ārpus ģimenes, gan kā personu, kurai var prasīt padomu, kā arī skolotājs ir viens no galvenajiem bērna vērtību pasaules veidotājiem. 
  • Iveta Šķirus képe
    Piekrītu, ka šobrīd skolotājs tiek pozicionēts kā tāds cietējs, kurš visu laiku čīkst par atalgojumu. Šādi cieņa pret skolotāju neviedojas pilnīgi noteikti un arī jauniešu vidū tā netiek veidota par prestižu profesiju. Skolotājam, manuprāt, tāpat kā vecākam ir vairākas profesijas vienā. Vai kāds par to vispār aizdomājas, cik daudz emociju skolotājs ikdienā redz un izjūt. Lielākai daļai ir uzskats  - viņa ir skolotāja, viņai tas ir jādara. Vai tiešām? Ja bērns iet pa ielu un raud, cik cilvēku viņam pieies klāt - neviens, bet skolotājs mierina, aprunājas, noskaidro, risina. Visiem tas šķiet pats par sevi saprotams, bet tā tam nevajadzētu būt. 
    Uzskatu, ka skolotājs ir ļoti prestiža profesija, kurā katrs pedagogs ir līderis. Bērni mācās ne tikai obligāto mācību saturu, bet kopējās dzīves prasmes, tieši no skolotāja. Es lepojos ar to, ka esmu skolotāja un daļa no manu 30 bērnu dzīves. 
    Sabiedrībai ir jāsaprot, ka bērns ir skolā ļoti lielu savas dzīves daļu un skolotājs ir tas, kas audzina bērnu, jo mūsdienu digitālajā laikmetā vecāki ir tikai fons starplaikos. Skumji, bet mana pieredze to rāda tieši šādi!
  • Liana Kolotuhina képe
    Mums ir ļoti nopietna profesija. Izglītības galvenā funkcija mūsdienās ir atklāt katra bērna individualitāti, radīt apstākļus to attīstībai, nodrošināt domāšanas būtiskumu izglītības procesā, patstāvību un iniciatīvu. Par Pedagogu nevar kļūt jebkurš, skolotājai ir jābūt iekšējai tieksmei un vēlmei mācīt bērnus, lai viņi apgūtu ne tikai kādu mācību priekšmetu, bet arī dzīvesprasmes.Manuprāt vecumam nav nekādas nozīmes, jo skolotājs kā līderis ir tas, kurš var virzīt uz pārmaiņām, uzlabojot gan savu, gan kolēģu un skolēnu darba vidi, gan veidojot veiksmīgu sadarbību ar skolēnu vecākiem, stiprinot un paaugstinot skolas pozitīvo tēlu. Protams visi runā par mazajam algām, jo daudzi uzskata, ka šī profesija nepieprasa nekādas pūles un apmaksas. Nav par ko maksāt, it īpaši PII skolotājām, bet tā nav taisnība. Mes skolotāji kļūstam par bērna draugu, kas spēj skolēnus aizraut, kļūt par padomdevēju un morālo vērtību veidotāju.
  • Anita Strazda képe
    Ļoti precīzi pateikts gan par atalgojumu, gan to, ka pedagogs ir kā uz paplātes, vecākiem šķiet, ka tie var koiģēt un zina visu, zūd cieņa pret skolotāju kā tādu un tas ir skumji, tomēr, skolotājs pats ir tas, kurš runā, pauž savu viedokli un parāda sevi un savu intelektu ar katru vārdu un žestu. Šis raksts man lika aizdomāties par to, cik cildenu darbu daru un pašai pozicionēt kā profesionāli ar plašām zināšanām un augstu intelektu. Un, ja skolotājs sevi tā uztver un ar darbiem apstiprina, tad arī vecākos un bērnos būs cieņa un skolotājam motivācija darīt aizvien vairāk un labāk.  
  • Tīna D képe
    Varu piekrist, ka, lai skolotājs spētu būt līderis, jābūt zinošam ne tikai savā specialitātē, bet arī ārpus tās. Skolotājs ir ne tikai zināšanu devējs, bet arī vērtību pamatlicējs uzreiz aiz ģimenes. Skolotāja profesija ir īpaša, un ne katrs var būt skolotājs. 
    Jau izsenis skolotāja profesija bijusi prestiža, tomēr mūsdienās rodas jautājumi, kāpēc tā vairs nav tik novērtēta? Skolotāji ir tie, kam liela loma sabiedrības domas veidošanā. Tiek veidotas nākamās paaudzes.
  • Marina Nozdraceva képe
    Faktiski skolotāja profesija ir ļoti delikāta un prasa daudz pūļu un izturības profesiju. Šī profesija ir bijusi jau vairākus tūkstošus gadu, un tā ir radījusi lielu skaitu inteliģentu, cēlu, simpātisku un izglītotu cilvēku. Līdz mūsdienām skolotāja profesija tika uzskatīta par vienu no prestižākajiem un cienītākajiem. Tas nav noslēpums nevienam, ka agrāk skolotājs bija līderis, mentors, viņš tika novērtēts un respektēts, un tajā pašā laikā viņš bija studenta draugs. Rakstā norādīts, ka skolotājam ir jābūt sociālajai drošībai un labai algai. Diemžēl šobrīd skolotāja profesija nav visprasīgākā un samaksātākā, tāpēc daudzi studenti neierodas pedagoģiskajā universitātē vai pēc tam nestrādā savā specialitātē. Tā ir problēma, ka zemo algu un nepietiekama valsts atbalsta dēļ valstī ir liels skolotāju trūkums. Arī tagad skolotāja profesija nav autoritatīva ar sabiedrību. Daudzi uzskata, ka tas ir darbs, kas neprasa nekādas pūles un izmaksas. Ko es esmu jautājis mītam. Patiesībā, būdams skolotājs, vienmēr ir bijis un būs liels darbs. Lai gan skolotājs ir persona, kas kontrolē procesu, viņš arī ir valsts kontrolē ar daudzām pārbaudēm. Tātad, noslēdzot, mēs varam teikt, ka, lai kļūtu par skolotāju, jums jāzina, ka jūs uzņematies riskus, un tāpēc jums ir nepieciešamas ne tikai zināšanas, bet arī raksturs, izturība un, protams, naidīgs talants un spēja justies citiem cilvēkiem un dzīvot tos ne manā labā. Tā kā skolotājs ir populāra profesija. Skolotājs vienmēr vispirms domā par savu studentu un beidzot visu par sevi.
  • Anete Kruglauza képe
    Patiešām uzksatu, ka ar pedagogiem ir jālepojas un diemžēl uzskatu, ka par pedagogu nevar kļūt jebkurš, jo mūsdienās ļoti daudz var redzēt pedagogus, kuri nav apmierināti ar savu darbu, nav degsmes acīs un tikai čīkst par situāciju valstī, protams, tas viss ir skumji, jo spiediens no sabedrības ir liels un atalgojums nav no tiem labākajiem. Taču pa vidu šiem pedagogiem esmu sastapusi gan jaunus, gan pedagogus jau gados, kas nepārtraukti turpina sevi izglītot, lepojas ar to ko dara, acīs ir redzams prieks un pats galvenais bērnu un vecāku novērtējums ir viņiem jūtams, esmu lepna par šadiem pedagogiem, kuri ir īstajā vietā un dara savu sirdsdarbu, lai audzinātu veiksmīgu un patstāvīgu, laimīgu jauno paaudzi, šie pedagogi ir līderi, jo spēj iedvesmot, iemācīt un vienmēr paliks atmiņā kā lieliskas personības.
  • Ineta Liepniece képe
    Raksts lika aizdomāties, vai mēs kā skolotāji esam līderi. Vai bērni uz mums skatās ar mirdzošām acīm? Ja pedagogs ir radošs, spēj ieinteresēt skolēnus, tad viss ir kārtībā. Galvenais kā mūs pedagogus novērtē citi. Jo mēs būsim zinošāki, jo vairāk sevi pilnveidosim, jo pozitīvāk uz mums skatīsies apkārtējie. Vecāki mūs novērtēs, ja saskatīs savu bērnu acīs dzirksteli. 
  • Amanda Laugale képe
    Manuprāt, skolēna acīs katrs skolotājs ir kā līderis vai kā vadonis - vienam skolēnam dēļ tā, ka skolotājs zin vairāk, nekā pārējie, otram - par to, ka skolotājs spēj noteikt stundas saturu vai kontroldarba vērtējumu. Katram skolotājam ir savi dotumi, spējas un motivācija - pieaugušo acīs varbūt nav, bet skolēna acīs,manuprāt, skolotājs vienmēr būs līderis!
  • Jelena Kuzmina képe
    Ne visiem cilvēkiem ir lidera dotības, taču tos var mēģināt attīstīt. Jautājums, vai tiešam skolotājam tas ir tik svarīgi?? Manuprāt, vispirms pedagpgam jāmīl sava profesija un bērni. Es pilnīgi piekritu, ka "skolēni daudz  vairāk ciena un ieklausās cilvēkā, kas ir pēc iespējas  vienkaršāks, klusāks,un ienes klasē miera sajūtu (I.Zača) "