chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

EPALE A felnőttkori tanulás elektronikus európai platformja

 
 

Blog

A felnőttkori tanulás és az egyenlőtlenségek: Milyen kérdéseket kell feltenni a kompetenciafejlesztési pályák megtervezésekor?

09/04/2018
létrehozta Györgyi Bajka
Nyelv: HU
Document available also in: EN FI DE FR LV ET EL IT PL ES HR

/hu/file/inequalities-and-adult-learningInequalities and adult learning

Inequalities and adult learning

 

A felnőttkori tanulást széles körben a társadalmi befogadás eszközének tekintik, de Simon Broek, az EPALE témakoordinátora megosztott egy másik véleményt: ha nem megfelelően alkalmazzák, a felnőttkori tanulás valójában egyenlőtlenségekhez járul hozzá.

 

Az elmúlt évtizedekben számos (európai szintű) szakpolitikai dokumentum a felnőttkori tanulást második esélyként ismeri el, amellyel pótolhatók a készséghiányok, felszámolhatók az egyenlőtlenségek és az egyenlőtlen esélyek a felnőttek különböző csoportjai között. A kompetenciafejlesztési pályákról szóló kezdeményezés szerint is:

 

Közel 70 millió európai küzd a mindennapi életben szükséges írás-olvasási, számolási alapkészségekkel és a digitális eszközök használatával. E készségek nélkül az esetükben magasabb a munkanélküliség, a szegénység és a társadalmi kirekesztés kockázata.

A kompetenciafejlesztési pályák célja, hogy a felső középfokú vagy azzal egyenértékű végzettség (az egyes országok feltételeitől függően az európai képesítési keretrendszer [EKKR] szerinti 3 vagy 4. szint) megszerzése felé haladva segítse a felnőtteket az írni-olvasni tudás, a számtantudás és a digitális kompetenciák minimális szintjének elsajátításában és/vagy szélesebb körű készségek megszerzésében.

 

A felnőttkori tanulás fokozza-e az egyenlőtlenségeket?

Más szempontból is megközelíthető a felnőttkori tanulás szerepe az egyenlőtlenségekkel összefüggésben: valójában fokozza azokat. Vizsgáljuk ezt meg alaposabban.

Számos tanulmány megerősíti, hogy az iskolai végzettség befolyásolja a felnőttek részvételét. Azok, akik legalább felső középfokú oktatásban szereztek végzettséget, háromszor nagyobb valószínűséggel vesznek részt felnőttkori tanulásban. Ez a felhalmozott előnyök ún. Matthew-hatása: a több lehetőséggel rendelkezők jobban kihasználják az előnyöket, míg a kevesebb lehetőséggel rendelkezők zsákutcába kerülnek.

 

Az automatizálás esete

Az OECD elemzést végzett az automatizálás kockázatának esetlegesen kitett munkahelyi feladatok arányáról:

  • a munkahelyi feladatok 15%-át számítógépek és gépek is elláthatják;

  • a munkahelyi feladatok 30%-a esetében jelentős a kockázata annak, hogy esetlegesen teljesen automatizáltak lesznek.

Ez aggasztónak tűnik, de nem szokatlan – a munkavállalók mindig is alkalmazkodtak, és a jövőben is alkalmazkodni fognak.

Ahhoz, hogy a munkavállalók alkalmazkodni tudjanak, biztosítani kell számukra a megfelelő készségeket, és itt van annak a problémának a gyökere, hogy a felnőttkori tanulás fokozza az egyenlőtlenségeket.

A (PIAAC alapján készült) OECD-elemzésből az derül ki, hogy az automatizálás nagyobb valószínűséggel fokozza a munkaeerőpiac további polarizációját, mint a tömeges munkanélküliség. A magasabb szintű munkahelyek betöltéséhez szükséges készségekkel és kompetenciákkal nem rendelkező személyeknek kevesebb lehetőségük lesz a szakmai előmenetelre és az életük előbbre vitelére.

Köztudott, hogy az alacsony képzettségű felnőttek kevésbé vesznek részt képzésben, mint a magasan képzettek. Ezenfelül a kkv-k kevesebb képzést biztosítanak az alkalmazottaik számára, mint a nagyobb cégek. Erre tekintettel az a tendencia, hogy az alacsony képzettségűek képzési lehetőségei nem oldják meg, hanem inkább kiterjesztik a polarizációt. Ez annak is betudható, hogy a munkáltatók számára költséghatékonyabb, ha már képzett személyekbe fektetnek be, mint ha nulláról kezdik az alkalmazottak képzését.

 

Kompetenciafejlesztési pályák

Hogyan biztosítjuk, hogy az új szakpolitikák a megoldás részét, ne a problémát jelentsék? Ezt a kérdést a nemzeti szakpolitikai döntéshozóknak és felnőttképzésben érdekelt feleknek kell megválaszolniuk a „Kompetenciafejlesztési pályák” elnevezésű kezdeményezés szerinti megközelítésük megtervezésekor. Ugyanakkor más kérdéseket is figyelembe kell venniük, például a következőket:

  • A felnőttkori tanulás mennyire elérhető a felnőttek számára? Milyen akadályok gátolják, hogy a tanulók tanulási útvonalat kezdjenek?

  • Hogyan ösztönzik tanulásra azokat, akiknek tanulásra van szükségük? Milyen támogató struktúrák működnek a hátrányos helyzetű tanulók számára?

  • A megszólításhoz alkalmazott szakpolitikák mennyire hatékonyak azoknak a megszólításához, akiknek a leginkább szükségük van tanulásra?

  • A tanulás mennyire igazodik azoknak az igényeihez, akiknek a leginkább szükségük van rá?

Zárásképpen: a „Kompetenciafejlesztési pályák” elnevezésű kezdeményezés célkitűzése, hogy minden felnőttnek legyen továbbképzési lehetősége; ez azonban azt jelenti, hogy a szakpolitikáknak nehezen megszólítható és bevonható csoportokat kell megcélozniuk, ami költséges folyamat és bizonytalan eredményekkel jár. Ezért kérdőre kell vonnunk a szakpolitikákat, hogy ne elégedjenek meg csak az alacsonyan lévő gyümölcsök leszüretelésével, hanem kicsit távolabbra is érjenek el, hogy létrehozhassanak olyan rendszereket, amelyekben a felnőttkori tanulás valójában az egyenlőtlenségek megoldására szolgál.


 

Simon Broek számos európai kutatási projektben vett részt az oktatás, a munkaerőpiaci kérdések és a biztosítási tevékenység témakörében. Tanácsadóként segítette az Európai Bizottságot, az Európai Parlamentet és az európai ügynökségeket az oktatáspolitikákkal, az egész életen át tartó tanulással és a munkaerőpiaci kérdésekkel kapcsolatban, jelenleg pedig az Ockham Institute of Policy Support ügyvezetője.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

1 - 10/15 megjelenítése
  • Ilze Biteniece képe
    Uzskatu, ka nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr būs, un tas nav atkarīgs no tā vai cilvēkam ir atbilstoša izglītība. Jo izglītība nav tas kritērijs, kas raksturo cilvēka vienlīdzību. Ikvienam cilvēkam ir savs viedoklis, savi paradumi un uzskati, pēc kuriem viņš arī dzīvo. Manuprāt, mūsdienās ir daļa cilvēku, kas tikai spēj kritizēt un nosodīt citus, bet paši neko nevēlas apgūt un mainīt, tikai sūdzas par to cik viss ir slikti.
    Tas, kāds ir izglītības līmenis un arī prasmes cilvēkam ir atkarīgs no viņa paša. Cik viņš ir apņēmīgs un vai viņš vispār vēlas uzzināt un tiekties pēc jaunām zināšanām un prasmēm. Domāju, ka fakts, ka vairāki arodi tiks automatizēti nākotnē nemainīs to, ka daļa pieaugušie nav ar atbilstošu izglītību un prasmēm, jo, ja nav vēlmes izzināt un mācīties, tad arī iespēju apgūt izglītību viņi neizmantos. Kas gribēs, tas apgūs un mācīsies!
    Ir darbadevēji, kas ir ieinteresēti, lai viņu darbinieks apgūst prasmes, tāpēc nodrošina tiem izglītības iespējas, taču arī pašam darbiniekam ir jāizrāda vēlme un iniciatīva apgūt!

  • Inese Ulmane képe
    Šādos brīžos daudz atkarīgs no darba devēja un apkārtējiem cilvēkiem, no kuriem atkarīgas ikdienas gaitas. Nevienlīdzība vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Katram cilvēkam ir savas ambīcijas, vajadzības un vēlmes , cīņas gars vai vienkārši viņš "peld pa dzīves straumi".
    Svarīgs ir atbalsts no darba devēja puses, lai mazinātu šo sabiedrības plaisu. Ja darba devējs ir gatavs piedāvāt iespēju un atbalstu mazkvalificēta personāla zināšanu pilneidei un, iespējas, karjeras izaugsmes iespējas, tad arī, ne viesiem, bet vismaz daļai radīsies ne tikai iespēja, bet arī vēlme pašpilnveidošanai un ticība sevī.
  • Anželika Titova képe

    Manuprāt, nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr pastāvēs un pieaugušo izglītība nav tas vienīgais iemesls kā dēļ. Visi cilvēki jau pēc savas būtības nav vienādi, katram ir savi dzīves uzskati, pieradumi, viedokļi... Tāpēc izglītības līmenis un prasmju kopums ir atkarīgs tikai no cilvēka motivācijas kaut ko papildus uzzināt, apgūt un virzīties tālāk. Tie cilvēki, kuri papildus nemācas parasti iekšapzinā ir apmierināti ar savas dzīves situāciju, jo viņi tikai lamā un vaino visus apkārt, ka viņi ir tādi, kādi ir, bet paši, lai kaut ko mainītu, neko nedara. Es domāju, ka nav nekādas jēgas biedēt viņus ar to, ka vairāki amati tiks automatizēti nākotnē. Šādiem cilvēkiem ir jāpazaudē viss, lai iesāktu kaut ko darītu un virzītos uz priekšu. Es uzskatu, ka pieaugušo izglītība ir laba lieta. Tai, protams, ir jābūt pieejamai katram, bet nav naivi jādomā, ka visi šo iespēju izmantos – tā nebūs. Laba iespēja vienmēr sasniegs savu mērķauditoriju!

  • Andželika Nellija Buņkovska képe
    Lai gan pastāv nevienlīdzība darba tirgū neizglītotības dēļ, tomēr ir jāņem vērā aspekts, ka mūsdienā izglītība ir pieejam praktiski visiem, visi kas mācās ļoti labi saņem stipendijas, un mācās no valsts līdzekļiem, ir studenti, kas savieno mācības un darbu, lai iegūtu izglitību, kas palīdzēs turpmākajā dzīvē, un samazinās viņu nevienlīdzību starp pārējiem darba tirgū. Vienmēr var atrast iemeslus, lai nemācītos vai attaisojumus, kādēl tad nevar iegūt izglītību, bet visu var sasniegt ar gribas spēku. Pat bezdarbniekiem tiek piedāvāki neskaitāmi kursi visdažādākajās nozarēs, un pat cietumā ir iespēja iegūt izglītību. Mūsdienās nemācēt rakstīt un lasīt ir tiešām jāprot, jo tas ir vajadzīgs ikdienā, un bez tā nevar iztikt. Tāpēc, manuprāt, ir lieki ieguldīt papildus līdzekļus tajā, kas nav vajadzīgs, par šo naudu var piešķirt labāk stipendijas, lai to būtu vairāk, un lai sktudenti būtu motivētāki mācīties.
  • Elīna Kairiša képe
    Es piekrītu autora teiktajam par lielākas nevienlīdzības veidošanos risku. Es neteiktu, ka šis apgalvojums ir viennozīmīgi patiesība un nevar būt citādāk, taču risks noteikti pastāv. Cilvēkiem, kuriem ir zema izglītības, ir zemāka motivācija kaut ko mainīt, jo tas prasa piepūli - mācīties, apgūt, doties uz kursiem, laiks un varbūt pat kādi naudas līdzekļi. Ir tāds izteiciens "āķis lūpā". Gribas domāt, ka tiem, kuriem ir iegūta izglītība, vismaz pārsvaram noteikti, ir šis "āķis lūpā" un viņi saredz jēgu / nozīmi vēl citu prasmju iegūšanai, mācībām, izglītībai un kursiem. Visticamāk sabiedrības daļai, kurai ir šis zemais izglītības līmenis ir par sevi nepārliecinātība, ka spēs kaut ko sasniegt, neredz, ka prasmju apgūšana var uzlabot matisko un finansiālo dzīvi. 
  • Jānis Kairišs képe
    Piekrītu Saimona Broeka viedoklim, ka, ja pieaugušo izglītību neīsteno pareizi, tā var veicināt nevienlīdzību. Latvijai šī raksta jautājums ir aktuāls. Latvijas sabiedrība noveco, jo jaunie un talantīgie ir devušies dzīvot ārzemes. Tiek domāts, kā izglītot sabiedrību kopumā, kā veicināt pieaugušo izglītību, lai paaugstinātu zināšanu līmeni un veicinātu lielāku konkurenci uz darba vietām. Kamēr tiek šāda politika virzīta, ir jāatceras šajā rakstā uzdotie jautājumi - vai tiešām tiek aizsniegta pareizā mērķauditorija ar piedāvātajiem kursiem, vai maz tiek iedrošināti tie, kuriem patiesi ir nepieciešami papildus kursi un kādas atbalsta sistēmas ir pieejamas cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem? Ja netiek atbildēts uz šiem jautājumiem, var sanākt tā, ka šie procesi tieši veicina nevienlīdzību, jo nemācās tie, kuriem vajag, bet tie, kuri varētu bez tiem iztikt. Ir skumji noskatīties, ka daļai sabiedrības izglītības līmenis ir zems un tas turpina kristies, jo viņiem neinteresē papildus izglītība. Viņus interesē ātra peļņa bez lielu zināšanu iesaistīšanas. Tikmēr izglītotā sabiedrības daļa aizceļo uz valstīm, kur viņus novērtē un ir izveidoti atbilstoši apstākļi, kur viņi var pielietot savas zināšanas. Latvijā šis jautājums ir arī sarežģījies dēļ vēstures, jo Latvijā daļa pieaugušo nerunā latviski un angliski, tāpēc šeit papildus izglītoties un celt savu profesionālu kvalifikāciju ir sarežģīti. Šis būtu virziens, kurā vajadzētu lūkoties Latvijas politikas virzītājiem. Kā arī jāpievērš uzmanība tiem, kas strādā mazkvalificētu darbu, jo šīs darba vietas ar laiku tiks automatizētas un cilvēkiem vairs nevajadzēs to darīt. Viņu vietā to sāks darīt dators. Šie ir cilvēku, kurus jāaicina uz kursiem, lai viņi spētu atrast jaunas darba vietas un nepaliktu bezdarbniekos.
  • harry carlos képe
    Sveiki, esmu Dr Harry Carlos, privātais aizdevuma aizdevējs, sniedzu aizdevumu tiem, kuriem ir nepieciešams aizdevums, un tie, kuri vēlas uzsākt jaunu uzņēmējdarbību. Es izsniedzu personas aizdevumus, biznesa aizdevumus, studentu aizdevumus, uzņēmuma aizdevumus un visu veidu aizdevumi, ar interesējošo likmi 2% kontaktu šodien pie: harryloanfirm56@gmail.com
  • Guna Brenda Pogule képe
    Tas ir fakts, ka gandrīz visu "melno darbu" (ielu slaucīšana, darbi zemnieku saimniecībās, celtniecībā u. c.) ir vai būs iespējams aizstāt ar tehniku vai to krietni atvieglot, tomēr realitātē Latvijā ne zemniekiem, ne pilsētu pašvaldībām ir gana daudz līdzekļu, lai šīs tehnikas iegādātos. Tātad joprojām ļoti nepieciešams ir darbaspēks, kam tik ļoti svarīga nav izglītība ar īpašām prasmēm, bet gan vēlme strādāt (nesaku, ka izglītība nav nepieciešama - ir, lai cilvēks būtu inteliģents un pilnvērtīgi dzīvotu). Ja būs vēlme strādāt, tad arī - apgūt prasmes. Diemžēl tāpat kā zemniekiem nav līdzekļu tehnikai, tā arī nav līdzekļu, lai nodrošinātu atbilstošu atalgojumu pašreizējai dzīvei un cenām Latvijā. Tā tiek grauta vēlme strādāt. Kā var veidoties uzņēmība un vēlme strādāt un tāpat arī mācīties, ja atalgojums pat nespēs nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi? Lai pieaugušais atkal uzņemtos mācīties, kaut vai pašas pamatprasmes, kuras nepieciešamas darbā laukos, ir jābūt apziņai, ka viņa darbu novērtēs pienācīgi. Viens no mācīšanās iemesliem ir, lai būtu darbs. Ja nav vēlmes strādāt, diez vai būs vēlme mācīties. 



  • Marin JOHNSON képe
    Kas täiskasvanuharidus on pigem ebavõrdsuse süvendaja või leevendaja? Nii nagu Riinagi viitab oma kommentaaris ei lasu kogu "süü" siiski täiskasvanuharidusel ning oluline on vaadelda haridussüsteemi tervikuna. Millised on meie võimalused olnud alustades alusharidusest.  Täna nähakse poliitikakujundajate poolt, et imevahend ebavõrdsuse leevendamiseks ja kaasamiseks hariduses on just nimelt täiskasvanuhariduses. Kindlasti täiskasvanutele loodud õppimisvõimalused saavad osalt leevendada tekkinud puudujääke, kuid siiski kas see on piisav? 
  • Gaļina Capa képe
    Ir lietas, kas tiek darītas nepareizi un neizvērtējot pašas problēmas cēloni, tāpēc ir svarīgi uzzināt jau to pašu, pašu problēmas cēloni, lai zinātu, kādus vērtīgus un vajadzīgus pasākumus rīkot, lai šī problēma pamazām tiktu iznīcināta vai mazināta. Daļēji varētu piekrist tam, ka mazkvalificēti pieaugušie retāk piedalās apmācībās nekā augsti kvalificētie, jo, viņam ir radušies kaut kādi aizspriedumi vai bailes no citu viedokļa, bet tam visam vajadzētu būt atkarīgam no paša cilvēka motivācijas un vēlmes uzlabot savu dzīvi, pilnveidoties, attīstīties, mācīties un mācīties. Kāda nozīme, ko par to domās citi, tu pats vari ietekmēt savas dzīves kvalitāti kaut ko darot, nevis tikai runāt, ka viss ir slikti, nav darba, nav nekādu iespēju. Pietiks runāt, ir jādara kaut kas, lai uzlabotos tas viss, jāmeklē un jāseko līdzi jaunumiem, jo ir iespējas, ir dažādas programmas, tas viss tiek piedāvāts, vajag tikai to izmantot!