chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - ríomhArdán d’Fhoghlaim Aosach san Eoraip

Blag

Pieaugušo izglītība un nevienlīdzība: Kādus jautājumus uzdot, veidojot Prasmju pilnveides ceļus?

13/03/2018
ag Ilze Seipule
Teanga: LV
Document available also in: EN FI DE FR ET EL IT PL ES HU HR

/ga/file/inequalities-and-adult-learningInequalities and adult learning

Inequalities and adult learning

Pieaugušo izglītība tiek plaši uzskatīta par sociālās iekļaušanas instrumentu, bet EPALE tematiskais koordinators Saimons Broeks piedāvā citu viedokli: Ja pieaugušo izglītību neīsteno pareizi, tā var veicināt nevienlīdzību.

Pēdējos gadu desmitos daudzos (Eiropas līmeņa) politikas dokumentos pieaugušo mācīšanās tiek uzskatīta par jaunu iespēju iegūt trūkstošās prasmes, likvidēt nevienlīdzību un piešķirt pietrūkušās iespējas dažādām pieaugušo grupām. Tāpat, Prasmju pilnveides ceļu iniciatīvā ir zināms, ka aptuveni 70 miljoni eiropiešu ikdienā sastopas ar grūtībām izmantot pamata lasīšanas un rakstīšanas, rēķināšanas, digitālo rīku lietošanas pamatprasmes.  Šo prasmju trūkums viņus pakļauj augstākam bezdarba, nabadzības un sociālās izstumtības riskam.

Prasmju pilnveidošanas ceļu iniciatīvas mērķis ir palīdzēt pieaugušajiem iegūt minimālās lasītprasmes, rēķināšanas un digitālās prasmes, virzoties uz vidējās izglītības ieguvi vai kādu tai pielīdzināmu līmeni (3. vai 4. Eiropas Kvalifikāciju ietvarā (EKI)), atkarībā no valsts specifikas.

 

Vai pieaugušo izglītība palielina nevienlīdzību?

Tomēr pastāv cits skatījums uz pieaugušo izglītības lomu saistībā ar nevienlīdzību, t.i. tā  vērā ņemami palielina dažāda veida nevienlīdzību. Papētīsim šo apgalvojumu tuvāk.  

Daudzos pētījumos ir konstatēts, ka izglītības sasniegumu līmenim ir ietekme uz pieaugušo līdzdalību mācību kursos. Cilvēki, kam ir vismaz vidējā izglītība, trīs reizes ticamāk iesaistīsies pieaugušo izglītībā. To sauc par Mateja uzkrāto iespēju efektu: tie, kam jau ir iespējas, iegūst vēl vairāk iespēju, kamēr tie, kam tādu nav, nonāk strupceļā.

 

Darbavietu automatizācija

OECD veica pētījumu par profesiju veidiem, kas ir pakļauti darbavietu automatizācijas riskam:

  • 15% darbu varētu veikt datori un iekārtas
  • 30% darbu ir pakļauti nozīmīgam pilnas automatizācijas riskam.

Tas šķiet satraucoši, bet nav nekas neparasts – darba darītāji vienmēr ir spējuši pielāgoties un turpinās pielāgoties.

Lai spētu pielāgoties, darbiniekiem ir nepieciešams pareizo prasmju kopums un šeit ir situācija. kurā pieaugušo izglītība palielina nevienlīdzību.  

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījums par pieaugušo prasmēm (PIAAC) liecina, ka automatizācija var radīt lielāku polarizāciju darba tirgū nekā masveida bezdarbs. Tiem, kuriem trūkst prasmju un kompetenču, lai iegūtu augstāka līmeņa darbu, būs mazāk iespēju virzīties uz priekšu savā karjerā un dzīvē.

Mēs zinām, ka mazkvalificēti pieaugušie retāk piedalās apmācībās nekā augsti kvalificētie. Turklāt, mazie un vidējie uzņēmumi saviem darbiniekiem retāk piedāvā apmācības iespējas nekā lielākie uzņēmumi. Tādējādi, apmācību iespējas mazkvalificētiem darbiniekiem drīzāk palielina polarizāciju nekā risina šo problēmu. Turklāt darba devējiem ir izdevīgāk ieguldīt jau apmācītos cilvēkos nekā mācīt kādu no nulles.

 

Prasmju pilnveides ceļi

Kā mēs nodrošinām, ka jauna nozares politika ir daļa no risinājuma, nevis problēmas? Uz šo jautājumu ir jāatbild nozares politikas veidotājiem un tiem, kas iesaistīti pieaugušo izglītībā, strādājot pie konkrētās Prasmju pilnveides ceļu interpretācijas. Tomēr ir arī citi jautājumi, par ko jādomā, piemēram:

  • Cik pieejama ir pieaugušo izglītība visiem pieaugušajiem? Kādi šķēršļi pieaugušajiem traucē uzsākt jaunu mācību ceļu?
  • Kā mēs iedrošinām mācīties tos, kam tas visvairāk nepieciešams? Kādas atbalsta sistēmas ir pieejamas cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem?
  • Cik efektīva ir nozares politika, lai sasniegtu iedzīvotājus ar vislielāko nepieciešamību mācīties?
  • Cik lielā mērā mācīšanās ir pielāgota to cilvēku vajadzībām, kam tas ir visvairāk nepieciešams?

No iepriekš minētā mēs varam secināt, ka Prasmju pilnveides ceļu iniciatīvas mērķis ir sniegt visiem pieaugušajiem iespējas pilnveidot savas prasmes, tomēr tas nozīmē, ka nozares politikai ir jāuzrunā un jāiesaista grūti sasniedzamā mērķauditorija, kas ir dārgs process ar neskaidriem rezultātiem. Tāpēc ir nepārtraukti jāuzmana nozares politika, lai tajā netiktu plūkti vien zemu rodamie augļi, bet mēs tiektos arī mazliet augstāk, lai izveidotu sistēmu, kur pieaugušo izglītība patiešām ir risinājums pastāvošajai nevienlīdzībai.


 Saimons Broeks (Simon Broek) ir strādājis vairākos Eiropas pētniecības projektos par izglītību, darba tirgus jautājumiem un apdrošināšanas nozari. Viņš ir bijis padomdevējs Eiropas Komisijā, Eiropas Parlamentā un Eiropas aģentūrās jautājumos, kas saistīti ar izglītības politiku, mūžizglītību un darba tirgu, kā arī vadošais partneris Okhamas Politikas atbalsta institūtā.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

11 - 15 as 15 á dtaispeáint
  • Alfrēds Mežulis's picture
    Bet vai tu šeit nerunā par tādu utopisku pašpilnveidošanos, kas pārsvarā raksturīga tikai akadēmiķu kopienai? Es domāju, ka paši sevi pilnveidot, ja, piemēram, atalgojums no tā neizmainīsies, ir ieinteresēti stipri vien mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (šis, protams, tikai balstoties uz paša līdzšinējo pieredzi). Šeit, šķiet, vaina ir jāuzveļ nevis indivīdam, bet sabiedrības domai kā tādai, kuras rosināšana aizsākas jau skolas laikā. Vairums vecāku tik grib, lai bērns līdz 18 gadu vecumam izaug veselīgs, gudrs un ar mērķi, kur strādāt, taču reti kurš vecāks domā, kā tikai iemācīt jaunietim vēlmi izzināt pasauli visas dzīves laikā. Tas tiek uzskatīts par gandrīz vai par bohēmisku dzīvesstilu — izzināt pasauli un pilnveidot sevī spējas, kas tikai iespējams varētu palīdzēt. Es šobrīd rakstot piefiksēju, ka laikam esmu viegli novirzījies no temata, taču, lai pievilktu atpakaļ, gribu teikt, ka paša intelekta un pasaules izpratnes attīstīšanai, manuprāt, ir daudzkārt svarīgāka loma sabiedrības vienlīdzībā par to, kādu summu indivīds pelna par padarīto darbu.
  • Marta Zedina's picture
    Skumji, ka darba devēji nepiedāvā darba ņēmējiem iespējas savā specifikā(nepiedāvā kursus pilnveidei savā profesijā vai piedāvā, bet neapmaksā). Ir dzirdēti gadījumi, ja cilvēks grib strādāt korektā darbā, viņam pirms tam jāiziet kursi par "bargu" naudu un pēc tam, varbūt tik tiks tajā darba vietā. Tas grauj stimulu,manuprāt, jebkuram darba ņēmējam.
    Taču neskatoties uz to ir iespējas pilnveidoties, papildināt vai iemācīties pamatprasmes no jauna, taču vai izmanto? Bet par vienu no šķēršļiem savā pilnveides ceļa kļust dārgās izmaksas, nav laika vai citi iemesli. Protams, ir cilvēki kas iet mācās pilnveidojās(kursos, augstākā izglītība utt.). Taču ir arī tādi,kas neiet un to ir ļoti daudz. Kauna sajūta, nespēja vai citi iemesli arī ietekmē visu šo pilnveides procesu. Viņu pamatprasmes pakāpeniski krītās un jaunā darba vai esošajā darba vietā iespējas palikt kļūst mazāk, jo prasmes pilnveidojās un netiek atgūtās vai pamatprasmes elementārās tiek aizmirstas.
    Visu laiku sanāk mācīties, taču nedrīkst apstāties pie pirmajām grūtībām. Iegūsti izglītību,neveicās ņem nākamo mācies, atkal nesanāk vēl vienu utt. Nevar apstāties pie pirmajām grūtībām ir jācīnās.

  • Rolands Marcinkevics's picture
    Un atkal kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Kāpēc jācenšās cīnīties ar sekām un meklēt risinājumus, nevis tā vietā pētītu cēloņus, kas ir noveduši pie tā, ka ir šie pieaugušie, kuri neprot ne lasīt, ne rakstīt? Un es nerunāju tikai par tiem, kuriem ir mācīšanās problēmas? Kāpēc jau no pirmajām klasēm skolēniem nemēģinam iemācīt ka attīstība un plašāks redzesloks ir tieši viņiem ajadzīgs? Kāpēc bibliotēkās redzams arvien mazāks skolēnu skaits, kas lasītu grāmatas, bet pieļaujam, ka daudzi skolēni, kas pavada bibliotēkā laiku, jo tur ir vienīgā vieta, kur tikt pie datora ar bezmaksas internetu??? Kāpēc Vasts līmenī (un pat vēl augstākā) mēs pieļaujam to, ka bērni var iegrimt planšetēs, telefonos, datoros, neredzot neko no apkārtējā, bet kļūstot par atkarīgiem no tehnoloģijām un ne jau tajā labākajā nozīmē? Kad atjēdzas, tad ir jau par vēlu, jo ir neskaitāmi pētījumi veikti par mācīšanās iespējām, ka tieši bērnībā ir vislabākās jaunu zināšanu uzņemšanas spējas, un ja tās neattīsta, tad pieaugušam panākt šo līmeni vairs nav iespējams. Ne jau visiem jākļūst par profesoriem, mums jau šobrīd VISĀS sfērās kļūst arvien mazāk speciālistu, un darba devējiem nekas neatliek, kā aizvietot šīs tukšās vietas ar mehānismiem, tādā veidā palielinot vēl vairāk plaisu?
    Varbūt tomēr visiem kopā saņemties un mēģināt panākt, lai bērniem ir vēlme un interese macīties (arī tiem, ko sociālie dienesti "palaiž garām skolai")?
  • Monta Vanaga's picture
    Piekrītu uzskatam, ka visticamāk, cilvēki, kam jau ir kāda izglītība, noteikti radīs iespēju arī izglītoties 2., 3. un vēl 5. reizi, turpretī, cilvēkiem, kas nav pat vienu izglītību pabeiguši, ir grūtības saņemties pat to izdarīt, kur nu vēl tālāk mācīties. Es pieļauju, ka tas savā ziņā ir saistīts ar pašcieņu un kauna izjūtu. Tomēr ir ļoti žēl, ka šādi cilvēki atrod laiku "pačīkstēt" par situāciju valstī, tomēr neizmanto daudzās sniegtās iespējas, kas lielākoties ir bezmaksas. Otrs variants ir, ka viņiem tā ir vieglāk, jo pašam nav nekas jādara, bet valsts jau tā pat parūpēsies. 
    Es pati esmu savā ziņā labs piemērs, kas bērnībā necerēja, ka vispār spēšu atļauties studēt augstskolā. Varbūt man paveicās, ka man interesē eksaktās zinātnes, līdz ar to ir iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Bet tik un tā, jebkuram ir tāda iespēja, pat ja tik ļoti neiet pie sirds, sākumā izmācīties kaut ko vienu par budžeta līdzekļiem, pēc tam, kad profesija rokās un darbs iegūts, var jau meklēt un iet studēt kaut ko kas sirdij tuvāks. 
    Par sevi personīgi varu galvot, ka man atbilst un arī turpmāk atbildīs teiciens "Mūžu dzīvo, mūžu mācies". 
  • Riina Kütt's picture
    Erakordselt hea teemapüstitus! Usun, et enamik täiskasvanute koolitamisega tegevad olevad inimesed on kogenud just sedasama, et õppima tulevad eelkõige need, kes on harjunud õppima. St ka Eestis on samasugune probleem. Küll aga peaks selle sõlmküsimuse lahendamiseks või leevendamiseks vaatma haridussüsteemile märksa laiemalt. Täiskasvanute täiendkoolitus on õppijate jaoks ei-tea-kui-mitmes-ring ning siin tegeletaksegi suures osas kas varasema õpitee tulemuste või tagajärgedega. Kõige tähtsam on ikkagi see, missuguseks kujuneb inimese õpikogemus formaalhariduses selle kõige esimestest astmetest alates. Nimetet kogemust mõjutab omakorda see, missugune on haridussüsteem üldiselt - eligalitaarne või elitaarne. Poliitilisel tasandil otsustatud ja rakenduslikul tasandil ellu viidud ühtsuskool on see, mis aitab vältida elitaarsest hariduskorraldusest tulenevat ebavõrdsust ning omakorda sellest tulenevaid ühiskondlikke probleeme nii lühikeses, pikas kui ülipikas perspektiivis. Imelik, et artikli autor seda võtmeaspekti oma kirjutises üldse ei puudutanud. Kas poliitiline tabuteema?