chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - ríomhArdán d’Fhoghlaim Aosach san Eoraip

Blag

Funkcionālā lasītprasme un priekšlaicīga skolas pamešana

07/08/2017
ag Daina Jankalne
Teanga: LV
Document available also in: EN RO HU HR

/ga/file/functional-illiteracyFunctional Illiteracy

Functional Illiteracy

Viena no iespējamām priekšlaicīgas skolas pamešanas sekām ir neapgūta funkcionālā lasītprasme. Šajā emuārā Deivids Mallouzs analizē, ko tas nozīmē un kāpēc tas ir būtiski.

Šomēnes EPALE uzmanības centrā ir priekšlaicīga skolas pamešana. Šeit visdrīzāk tiks galvenokārt spriests par iemesliem, kāpēc tik daudzi jaunieši nepabeidz vidējās izglītības ieguvi. Tomēr šajā emuāra rakstā es nevēlos analizēt priekšlaicīgas skolas pamešanas iemeslus vai apspriest iespējamās stratēģijas, ko skolām vajadzētu ieviest, lai samazinātu skolu nepabeigušo jauniešu skaitu. Šis ir EPALE, tāpēc mans raksts nebūs par bērniem skolā, bet gan par jauniešiem, kas, pametuši skolas, kļūst par pieaugušo sabiedrības locekļiem, un par iespējamajām sekām, ko šiem jauniešiem rada priekšlaicīga skolas pamešana, kā arī par pieaugušo izglītību.

Funkcionālā lasītprasme ir atkarīga no konteksta

Daudzi jaunieši pamet skolu pirms viņi ir paspējuši apgūt funkcionālu lasītprasmi, kas ļautu pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē. Funkcionālās lasītprasmes trūkums pretstatā analfabētismam var būt grūti pamanāms. Teksta atšifrēšana un lasīšana skaļi šādiem cilvēkiem var būt tik ļoti intelektuāli sarežģīta, ka viņi nespēj piekļūt teksta patiesajai nozīmei. Tādējādi, cilvēks, iespējams, spēj izlasīt tekstu skaļi, bet nesaprast, ko viņš ir izlasījis un kāds ir šī teksta vēstījums. Tas nozīmē, ka pieaugušie, kuru prasmes nav funkcionālas, sabiedrībā var palikt neredzami. Viņiem tas bieži izdodas, un dažkārt šie cilvēki pat veiksmīgi iekārtojas dzīvē, bet viņu nepietiekamās lasīt un rakstītprasmes nozīmē, ka viņu iesaiste apkārtējā pasaulē ir ierobežota.

Šeit ir svarīgi izšķirt analfabētismu – nespēju lasīt un rakstīt vispār – un funkcionālo analfabētismu, kur cilvēks ir spējīgs lasīt un rakstīt, bet ne pietiekami labi, lai apmierinātu ikdienas dzīves prasības. UNESCO ietvaros cilvēks tiek uzskatīts par funkcionālu lasītpratēju, ja viņš spēj “iesaistīties visās darbībās, kur lasītprasme ir nepieciešama efektīvai viņa grupas un kopienas funkcionēšanai, kā arī ļauj viņam turpināt izmantot lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu sevis un sabiedrības attīstīšanai.”  Šīs definīcijas ietvaros tiek atzīts, ka  lasītprasme nav universāls prasmju kopums, kas pastāv neatkarīgi no sociālā lietošanas konteksta. Tieši pretēji, lasītprasme ļoti lielā mērā ir atkarīga no konteksta – lasīšana un rakstīšana, kas no mums tiek prasīta (vai ko mēs vēlamies veikt) ikdienā, ir atkarīga no mūsu sociālās un profesionālās vides. Pieaugušais  ir uzskatāms funkcionālu analfabētu, ja viņš nespēj izpildīt prasības, ko viņam uzliek viņa paša sociālais un profesionālais konteksts. Protams, pieaugušajiem izvirzītās prasības nemitīgi mainās – ja kādam reiz ir piemitušas visas funkcionālās prasmes, tas nenozīmē, ka šis cilvēks spēs pielāgoties jaunām un citādām prasībām un viņam šīs funkcionālās prasmes joprojām saglabāsies.

Mainīgās prasības saistībā ar lasītprasmi

Runājot par priekšlaicīgi skolu pametušajiem, mēs to attiecinām uz jauniešiem, kas ir pārsnieguši obligāto skolas vecumu, bet nav ieguvuši vidējo izglītību. Daudziem pieaugušajiem Eiropā ir pieejamas dažādas otrās iespējas izglītības formas, kas ļauj kompensēt priekšlaicīgu skolas pamešanu. Šādu programmu ietvaros viņi var uzlabot savas prasmes un iegūt līdzvērtīgu kvalifikāciju tai, kuru tie nav ieguvuši iepriekš. Tomēr Eiropas valstu realitāte liecina, ka vairums šo cilvēku ir pametuši izglītības iestādi pirms daudziem gadiem, tāpēc skolas diplomam vairāk īsti nav nozīmes un nepieciešamība pēc prasmēm var būt ļoti atšķirīga no tā, kas tiek prasīts no bērniem skolā.

Pieaugušajiem, kam trūkst funkcionālas lasītprasmes, visdrīzāk ir izstrādājušās stratēģijas, kas palīdz viņiem izpildīt ikdienas dzīves prasības. Tā, iespējams, ir izvairīšanās stratēģija, kur pieaugušais atrod iespēju nelasīt rakstisku tekstu (“Izskatās, ka esmu aizmirsis brilles”). Viņi visdrīzāk šādi rīkojas, lai neatklātu, ka patiesībā viņiem ir grūtības izprast tekstu un atbilstoši atbildēt. Pieaugušie, kam trūkst funkcionālu prasmju, iespējams, ir arī attīstījuši  sadarbības stratēģijas ar citiem. Šādā gadījumā pieaugušais, kam trūkst attiecīgu prasmju, var piedāvāt kādas savas citas prasmes apmaiņā pret atbalstu lasītprasmei (“lūdzu, aizpildi veidlapu, bet es iekraušu preces mašīnā.”)

Kā minēts iepriekš, šis raksts ir par priekšlaicīgi skolu pametušajiem no pieaugušo perspektīvas, domājot par tiem, kas nav beiguši skolu, un attiecīgi, šobrīd tiem trūkst prasmju un zināšanu, kas no tiem tiek prasītas. Tomēr mums jāatceras, ka funkcionālo prasmju trūkums nav tikai priekšlaicīgas skolas pamešanas sekas, kaut bieži tas ir galvenais iemesls. Vairumā izglītības sistēmu vienkārši tiek pieņemts, ka bērni ir ieguvuši noteikta līmeņa funkcionālas prasmes, pabeidzot  kādu standarta sākotnējās mācīšanās periodu. Skolām jāturpina  koncentrēties uz funkcionālo prasmju apguvi arī pēc tam, kad beidzies sākotnējais apmācības periods. Prasības, kas tiek uzstādītas skolēnu lasītprasmei dažādos mācību priekšmetos, ko viņiem māca, bieži vien ir sarežģītas, un tiem, kam ir grūtības mācībās, šīs prasības ir grūti saprast un izpildīt. Mums ir jāstrādā, lai nodrošinātu, ka visi bērni sasniegtu funkcionālās lasītprasmes  līmeni līdz brīdim, kad viņi beidz obligāto izglītību.

Pieaugušo izglītība un funkcionālā lasītprasme

Pieaugušo izglītības kontekstā, uzzinot, ka potenciālais izglītojamais ir priekšlaicīgi pametis skolu, mums jāsaprot, ka ir rūpīgi jāizvērtē šī cilvēka funkcionālā lasītprasme, vispirms noskaidrojot, kādi uzdevumi šim cilvēkam saistībā ar lasītprasmi ir jāveic, bet tikpat svarīgi ir kopā ar šo cilvēku izpētīt, ko viņš vēlētos būt spējīgs darīt, t.i., kādās jomās viņam ir nepieciešama funkcionāla lasītprasme un kādās viņš vēlētos šādu prasmi iegūt. Daži priekšlaicīgi skolu pametušie gūst panākumus kā pieaugušie, turpinot veiksmīgi darboties savā izvēlētajā jomā  un paši apgūstot nepieciešamās prasmes. Tomēr citiem vāja lasītprasme var kļūt par milzīgu šķērsli, lai īstenotu to potenciālu, kas viņiem piemīt, un iesaiste pieaugušo izglītībā var būt nepieciešama.

 

 

 

 

 


Deividam Mallouzam ir 30 gadu pieredze pieaugušo izglītībā kā skolotājam, skolotāju izglītotājam, vadītājam un pētniekam. Iepriekš viņš bija Nacionālā Pieaugušo lasītprasmes un rēķināšanas prasmes izpētes un attīstības institūta zinātniskais direktors UCL universitātes Izglītības institūtā Londonā. Šobrīd Deivids Mallouzs kā dzīves prasmju tematiskais koordinators EPALE kopienā pārstāv Eiropas Pamatprasmju tīklu. 

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email
Refresh comments Enable auto refresh

1 - 8 as 8 á dtaispeáint
  • Valentīna Timkova's picture
    Diemžēl, raksta temats ir aktuāls. Tagad lasa mazāk un sliktāk. Cilvēkiem no agras bērnības jāieaudzina interese par lasīšanu. Tas, protams, ir vecāku uzdevums. Skolotājiem ir jāturpina vecāku iesāktais. Ar tiem bērniem, kuriem ir lasītprasmes, atmiņas koncentrācijas u.tml. problēmas, ir jāstrādā skolotājam sadarbībā ar logopēdu, speciālo pedagogu.
  • Lauris Freimanis's picture
    Temats aktuāls bez šaubām. Un diemžēl jāsaka, ka ar katru gadu ir arvien sliktāk. Skolā strādājot, var lieliski redzēt, kā mainījusies vispārējā skolēnu lasītprasme gadu gaitā. Pirms 10 gadiem pat tie, kam neinteresēja mācības, spēja grāmatā atrast atbildes uz jautājumiem, mācēja uztvert jēgu. Šobrīd esošajiem skolēniem nereti pat ar pirkstu jānorāda, kur meklējama informācija. Problēmas sākas ģimenē, ja netiek lasīts kopā ar bērnu, un sākumskolā, kurā šobrīd prasības samazinātas līdz minimumam. Atceros, kā manos sākumskolas gados katru nedēļu lika lasīt un atstāstīt tekstu, tagad to prasa nu jau vairs kādu reizi mēnesī. Pēc tam nav jābrīnās, ka skolēni nav trenēti lasīt un analizēt tekstu, spriest par tā galveno domu (kā kādreiz jautāja "Kāda ir teksta morāle?"). Ja skolēni nav trenēti, nav jābrīnās, ka viņiem visos priekšmetos grūti saprast, ko uzdevums prasa un kas grāmatā dots. Tad jau nav citu variantu, kā tikai pamest skolu.
  • Martins Timanis's picture
    Es pirmo reizi dzirdu par šādu funkcionālo lasīt prasmi un tās salīdzinājumu ar analfabētismu. Esmu lasījis grāmatas fragmentus angļu valodā, ar daudz reti izmantotiem svešvārdiem un Uzvārdiem, teiksim Kibernētikā.. un tad arī liekas, ka skaļi esi izlasījis pareizi, bet teikuma jēgu un būtību neesi sapratis vispārībā. Vairākas reizes pārlasi, iztulko dažus nesaprotamos vārdus, atmet vārdus-uzvārdus un tikai tad vari izprast šī teikuma nozīmi.
  • Laura Allere's picture
    Manuprāt, ļoti aktuāla tēma. Ļoti bieži varam sastaptie ar cilvēkiem, kas meklē attaisnojumus, lai nebūtu jālasa kāds teksts. Tobrīd varbūt pie tā nepiedomāju, bet izlasot šo rakstu, saprotu, ka varbūt tikai mazs procents no visiem cilvēkiem, kuri ir meklējuši aizbildinājumu, lai nebūtu jālasa, ir teikuši patiesību par to. 
    Šī problēma skar lielu sabiedrības daļu un būtu nepieciešams to uzlabot, tomēr otrā iespējas skolas piedāvā mācīties un apgūt izglītību, kura netika apgūta iepriekš. Bet cilvēki neatzīst savas problēmas, cenšas tās noliegt un slēpt, arī šādas iespējas, kuras piedāvā apgūt tālākizglītību tiek laistas garām, lai mazinātu citu cilvēku komentārus no malas. Vai arī paši cilvēki uzskata, ka viņiem tas vairs nav nepieciešams un tādēļ nedodas iegūt šo izglītību!

  • Linda Dinsberga's picture
    Raksta tēmas aktualitāte ir neapšaubāma. Rakstīšanas un lasīšanas prasme ir pamatu pamats. Nepietiekama lasīšanas un rakstīšanas prasme nenoliedzami atstāj negatīvu ietekmi uz skolēnu zināšanām un tālākizglītību turpmākajā dzīvē. Lasīšanas un rakstīšanas prasme tālāk pāraug par prasmi izprast un izteikties. Piekrītu Annai par to, ka viss sākums ir ģimene, un bērns jau no pašas mazotnes ir jāieinteresē un jāmotivē lasīt. Mūsdienās aizvien mazāk laika vecāki atrod grāmatu lasīšanai un pārrunām par izlasīto kopā ar bērniem.

    Taču pastāv cilvēki, kam ir mācīšanās grūtības, piemēram disleksija vai disgrāfija, kur skaidri redzams, ka bez lasīšanas un rakstīšanas spējām apgūt mācību vielu ir sarežģītāk un jāmeklē alternatīvi risinājumi, taču šie cilvēki ir pierādījuši, ka arī bez  attīstītām šīm prasmēm, viņi tomēr ir sasnieguši dzīvē augstus mērķus, ar šādām mācīšanās grūtībām ir ļoti daudz slavenu cilvēku - aktieru, zinātnieku, profesoru utt. Ar ko es gribēju pateikt, ka manuprāt,cilvēkiem kam nav šāda veida mācīšanās grūtības vienmēr var palīdzēt otra iespēja šīs prasmes apgūt, taču tam ir vajadzīga pareizā motivācija. Un motivācija jau ir tas visa pamats.
  • Elīna Rūte's picture
    Raksta temats man šķiet ļoti aktuāls, jo funkcionālais analfabētisms ir sliktāks par parasto analfabētismu, jo tas parāda ka cilvēkam ir problēmas ar uzmanību, domāšanu un atmiņu. Ja laicīgi netiek konstatēts šis analfabētisma veids, bērnam ir grūti palīdzēt. Es uzskatu ka ar šādiem bērniem un bērnu vecākiem būtu jāstrādā speciālajam pedagogam. 
  • Agate Cipule's picture
    Lasītprasme sevī iekļauj ļoti daudz. Tā nav tikai burtu atpazīšana, teikumu salikšana un to izlasīšana, tā ir teksta izpratne vistiešākajā nozīmē. Sākumskolas posmā skolēni apgūst visas pamatprasmes, bet mācoties turpmāk pamats tiek likts uz teksta izpratni un tas tiek vērtēts visvairāk. Ja izlasot jautājumu, mēs to neizprotam, tad kā uz to var pareizi atbildēt? Kā jau rakstā minēts, cilvēki ar vāju lasītprasmi grūti integrējas sabiedrībā. Lai novērstu priekšlaicīgu skolas pamešanu, sabiedrībai ir jāiemācās ne tikai lasīt, bet darīt to ar prieku, ar vēlmi kaut ko uzzināt, jo vairāk mēs lasīsim, jo vairāk tiks attīsīta mūsu teksta izpratne.
  • Anna Juberte's picture

    Funkcionālais analfabētisms ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, to, vai viņš būs spējīgs iekļauties sabiedrības norisēs, darba tirgū vai arī, kā autors minējis, izstrādās dažādas stratēģijas, kā savu lasītneprasmi noslēpt, kā izvairīties no situācijām, kurās jāparāda sava lasītprasme.

    Lai izvairītos no funkcionālā analfabētisma, bērniem jau no mazotnes jārada interese par grāmatām, un tas vispirms ir vecāku uzdevums. Jo – viss, arī interese par grāmatām, jau sākas ģimenē. Ja vecāki kopā ar bērniem lasīs grāmatas, kopā, piemēram, apmeklēs bibliotēkas, bērniem šāda interese radīsies. Vēlāk, jau skolā, skolotāji bērnu un jauniešu interesi par grāmatām var veicināt, iepazīstot savus skolēnus un iesakot tieši viņus interesējošu literatūru.

    Vienlīdz būtiski ir gan ģimenē, gan skolā  izlasīto pārrunāt, analizēt, tādā veidā  veicinot izpratni par izlasīto un attīstot funkcionālo lasītprasmi. Tikai daudz lasot un vingrinoties teksta izpratnē, var novērst funkcionālo analfabētismu nākotnē.