chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Plateforme électronique pour l'éducation et la formation des adultes en Europe

Blog

COVID-19: Digitālā atstumšana ir realitāte

03/07/2020
par Aldis Lazda
Langue: LV
Document available also in: EN SL PL DE HU RO ES NL

Šo emuāru oriģināli angļu valodā publicēja Raffaela Kihrer.


COVID-19 Digital exclusion

Kad sāku rakstīt šo rakstu, es sēdēju savā mājas kabinetā. Tā kā acīmredzot daudzi cilvēki vienlaikus izmantoja savus privātos platjoslas pieslēgumus — iespējams, līdzīgu iemeslu dēļ kā es, proti, strādājot un mācoties no mājām, — interneta savienojums reizēm pārtrūka. Es domāju par situācijas absurdumu: šeit es sēdēju un gribēju rakstīt par digitālo integrāciju un šķēršļiem, kas kavē mācības COVID-19 laikā, un man pašam nebija piekļuves internetam. Ir viena lieta, ko koronavīrusa krīze jau ir parādījusi ļoti skaidri – pašsaprotamais pieņēmums profesionālajā dzīvē un izglītībā, ka ikvienam mājās ir labs interneta pieslēgums, kā arī elektroniskās ierīces, kurās visu veidu jaunās aplikācijas darbojas raiti un var izmantot vebināru un konferenču programmatūru bez jebkādām problēmām, neatbilst realitātei.

 

Digitālā atstumšana ir realitāte

“Esam ievērojuši, ka daži izglītojamie ir digitāli atstumti un daudziem nav pieejas IT aprīkojumam vai internetam, līdz ar to nav iespēju piedalīties tiešsaistes mācībās,” saka Lielbritānijā bāzētā Mācību un darba institūta (Learning & Work Institute) Angļu valodas, matemātikas un angļu kā otrās valodas nodaļas vadītājs Alekss Stīvensons. “Dažas izglītības iestādes Lielbritānijā eksperimentālā veidā mēģina izglītojamajiem aizdot klēpjdatorus un stacionāros datorus, kas šobrīd pieaugušo izglītības centros netiek izmantoti, kā arī palīdz segt mobilo datu pieslēgumu izmaksas, lai viņi var atļauties piekļūt saturam tiešsaistē.”

Jāatzīst gan, ka šī ātrā reakcija atbalstot izglītojamos no nelabvēlīgā situācijā esošajām sabiedrības daļām nav vienlīdz raksturīga visām valstīm.  Somijā valdība piešķīra papildus atbalstu pieaugušo izglītības sektoram, lai tas spētu pāriet uz mācībām tiešsaistē un izglītojamie turpinātu mācīties, tomēr vairums Eiropas valstu pēkšņi sastapās ar nopietnām finansiālām problēmām.

“Sarežģījumi rodas gadījumos, kad finansējums ir piesaistīts reālajam izglītojamo  skaitam, kas ir fiziski klātesoši, vai arī konstatētajam izglītojamo klātbūtnes ilgumam izglītības iestādē,” saka Zvonka Pangerka Pahernika no Slovēnijas Pieaugušo izglītības institūta, viņa ir arī Slovēnijas Eiropas Izglītības programmas pieaugušajiem koordinatore. “Lai rastu elastīgus risinājumus, bija nepieciešamas sarunas ar ministrijām un citām atbildīgajām institūcijām.”

Digitālā atstumšana nav vienkārši jautājums par adekvāta interneta savienojuma un elektroniskā aprīkojuma nodrošināšanu. Digitālo plaisu pastiprina arī mācību nodrošinājums kopumā un veids, kā pieaugušo izglītība tiek finansēta.

Finansējums nāk no dažādiem avotiem, tostarp no projektu finansējuma, mācību maksas un dažās valstīs – no publisko programmu finansējuma mācību programmām, kas paredzētas konkrētām izglītojamo grupām. Finansējumu bieži nodrošina, izmantojot formulu, kuras pamatā ir izglītojamo skaits un mācību iestādēs pavadīto stundu skaits. Publiskā finansējuma avotu gadījumos noteikumi pārsvarā neietver papildu izmaksu segšanu, kas nozīmē, ka pieaugušo izglītības digitalizācija ir jāfinansē no citiem avotiem – šādu līdzekļu daudzām pieaugušo izglītības organizācijām nav. Organizācijas, kas galvenokārt strādā pamatprasmju un dzīves prasmju jomā, mācot pieaugušos, kuri savā ikdienā ir bijuši vistālāk no mācīšanās, arī parasti ir tās, kurām ir vismazāk resursu, lai izveidotu atbilstošu tehnoloģisko infrastruktūru savās iestādēs, nemaz nerunājot par datoru un cita aprīkojuma aizdošanu izglītojamajiem. Tā rezultātā daudzi pieaugušo izglītības sniedzēji, sākoties krīzei, nebija pietiekami aprīkoti ne attiecībā uz tehnoloģisko infrastruktūru, ne pedagogu mācīšanas prasmēm tiešsaistē.

Vienlaicīgi izglītības sniedzēji arī kritiski vērtēja pieaugušo izglītības digitalizāciju, jo īpaši strādājot ar neaizsargātām grupām, jo tas nozīmēja, ka jāmaina visas izglītības koncepcija jomā, kurā personiskais kontakts un sociālā mijiedarbība tiek uzskatīta par izšķiroši svarīgu.

Koronavīrusa pandēmija un tam sekojošie ierobežojošie pasākumi daudzās valstīs tomēr nedeva lielais izvēles iespējas izglītības iestādēm, kur vienīgā alternatīva digitālajām mācībām būtu nemācīšanās vispār.

“Austrijā pirmajās četrās nedēļās pēc izglītības iestāžu slēgšanas sākotnējā pretestība ātri vien pārvērtās par īstu digitalizācijas vilni visā izglītības sniedzēju nozarē," stāsta Austrijas Pieaugušo izglītības centru asociācijas (VÖV) direktors Gerhards Bisovskis. Ātra digitalizācija bija iespējama, pateicoties federālās asociācijas atbalstam: tā nekavējoties sāka piedāvāt mācību kursus par tiešsaistes rīku tehnoloģijām un par digitāli atbalstītas mācīšanās didaktiskajiem aspektiem kopumā un konkrētu mācību priekšmetu didaktikā. “Tagad mēs strādājam arī pie digitalizācijas stratēģijas izstrādes,” saka Gerhards Bisovskis. Citu organizāciju pieredze Eiropā ir ļoti līdzīga. Kad tika mainīti Eiropas programmu, jo īpaši Erasmus+ un ESF, kā arī valstu un reģionālo finansējuma programmu finansēšanas noteikumi, lai ņemtu vērā jaunos apstākļus, un mācības varēja pārvietot tiešsaistē, pieaugušo izglītības sniedzēji varēja sākt darboties digitāli.

“Apvienotajā Karalistē tas nozīmēja mācību programmas modeļa pielāgošanu pasniegšanai tiešsaistē, piemēram, izmantojot īsākas nodarbības ik dienas, nevis vienu garāku reizi nedēļā,” saka Alekss Stīvensons. Šādi jauni mācību modeļi var palīdzēt izglītojamajiem atrast jaunu mācību ritmu un saglabāt apņemšanos un motivāciju, mācoties tiešsaistē.

 

Pieredzētie zaudējumi un potenciālie ieguvumi

Lai gan pieaugušo izglītības iestādes ir daudz strādājušas, lai pārvietotu mācību programmas tiešsaistē, pakalpojumu sniedzēju pierādījumi liecina, ka straujā pāreja uz digitālo apmācību ir izraisījusi izglītojamo izstāšanos. Īrijas pieaugušo izglītības asociācijas AONTAS vadītājs Bens Hendriksens saka: “Mēs kā organizācija vienmēr ieklausāmies mūsu biedru - Īrijas izglītības iestāžu pieredzē. Pirmajās ierobežojumu nedēļās dalīborganizācijas ziņoja, ka tikai 1 no katriem 4 izglītojamajiem turpina mācības tiešsaistē. Tas dod mums nelielu ieskatu par to, kas ir iespējams un kas tiek zaudēts, jo īpaši, ja mēs raugāmies, lai tiktu sasniegti cilvēki, kas savā ikdienā ir vistālāk no mācīšanās.”

Lai gan situācija nav tik drūma visās valstīs, pieaugušo izglītības organizācijas visā Eiropā ziņo, ka izglītojamo skaits kopš krīzes sākuma ir samazinājies un turpina samazināties. Mācības pametušo vidū ir ne tikai izglītojamie, kuriem vienkārši nav piekļuves internetam vai mājas datoram, bet arī cilvēki, kuriem nav pietiekamu digitālo prasmju, un vecāki, kuriem ierobežojumu laikā bija jāparūpējas par saviem bērniem un, piemēram, jāatbalsta viņi mācībās.

“Lai atbalstītu mācības mājās, Apvienotās Karalistes pakalpojumu sniedzēji, veicinot ģimeņu izglītošanos, ir kļuvuši ļoti radoši, piemēram, izmanto programmatūru, kas nodrošina vairākas izklaides un izglītojošas aktivitātes, ko vecāki var lietot kopā ar bērniem. Regulāri tiek pievienots jauns saturs, un izglītojamie saņem brīdinājumus, izmantojot WhatsApp, kas mudina viņus strādāt ar resursiem,” norāda Aleks Stīvensons.

Saziņa pa telefonu, WhatsApp un citi līdzīgi pakalpojumi ir izrādījušies ļoti svarīgi, lai sasniegtu izglītojamos no sociāli nelabvēlīgas vides.

 

Nedrīkst par zemu novērtēt pieaugušo izglītības lomu, iesaistot cilvēkus sociālajos tīklos, un vēl jo vairāk šī lomā izvirzījās priekšplānā krīzes laikā.

Zvonka Pangerka Pahernika to dēvē par pieaugušo izglītības “terapeitisko dimensiju”. Ne visur pieaugušo izglītības sniedzēji ir spējuši pārvietot mācību piedāvājumu tiešsaistē, un izglītojamie ne vienmēr ir spējuši veltīt savu laiku mācībām tiešsaistē, kur tā bija pieejama. Taču pat šādās situācijās daudzas pieaugušo izglītības organizācijas mēģināja uzturēt saikni ar izglītojamajiem, kuriem draud sociālā atstumtība, izmantojot telefona zvanus, īsziņas un tērzēšanas grupas ziņapmaiņas pakalpojumos. Daži pakalpojumu sniedzēji arī sadarbojas ar veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu sniedzējiem, lai sasniegtu visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas. “Viņi sāka piedāvāt ļoti īsus tiešsaistes kursus, lai atbalstītu garīgo labklājību, piemēram, apzinātības treniņus, amatniecības nodarbības un citas aktivitātes, kas palīdz noturēt cilvēku iesaisti,” stāsta Alekss Stīvensons

Vēl viens lielisks piemērs cilvēku iesaistīšanai mācībās ir mācīšanās turpināšanas iniciatīva ‘Keep London Learning’. “Tās autori ir pakalpojumu sniedzēju grupa Londonas centrālajā daļā. Viņi piedāvā vienkāršu vietni, kas ļauj londoniešiem nekavējoties apskatīt, kādi tiešsaistes kursi ir pieejami viņu rajonā un visā pilsētā. Tīmekļa vietne arī iesaka citas saites, ar kuru starpniecību Londonas iedzīvotāji var meklēt darba un pārkvalificēšanās iespējas; palīdzēt dažādām sabiedrības daļām un mazināt izolāciju, saglabāt labu, piemērotu un veselīgu dzīvesveidu; atbalstīt savas ģimenes; kā arī turpināt attīstīt tās pamatprasmes (komunikācija, kritiska un radoša domāšana, pārliecība utt.), kas Londonas iedzīvotājiem būs jāattīsta arī turpmākajos mēnešos un gados,” saka Alekss Stevensons.

 

Jauna līdzsvara atrašana starp digitālo mācīšanos un pieaugušo izglītības sociālo dimensiju

Jau tagad šķiet ļoti skaidrs, ka koronavīrusa krīzei būs ilgstoša ietekme ne tikai uz darba tirgu un citām ekonomikas jomām, bet arī uz mācību nodrošināšanu. Nākotnē digitālās izglītības loma palielināsies. Pieaugušo izglītības nodrošinātājiem tas nozīmē, ka ir jārod labs līdzsvars starp izglītojamo sociālās integrācijas dimensiju, izmantojot mācības klātienē, un pielāgošanos mainīgajiem apstākļiem. Tādi pasākumi kā Londonas “Mācīšanās turpināšanas iniciatīva” ir mēģinājums pieņemt digitālo apmācību un sociālo integrāciju un mijiedarbību nevis kā divus pretstatus, bet gan kā kaut ko, kas iet roku rokā. Neformālās pieaugušo izglītības nozare, kas šobrīd saskaras ar īpaši sarežģītiem finansiāliem apstākļiem, ir pierādījusi savu noturību pret krīzi, virzoties tālāk un piedāvājot elastīgus, uz izglītojamajiem orientētus risinājumus, lai noturētu izglītojamo iesaisti un sasniegtu sociāli visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas.

 


 

Rafaela Kīrere (Raffaela Kihrer) strādā ES pieaugušo izglītības un mūžizglītības sektorā kopš 2013. gada. Būdama Eiropas Pieaugušo izglītības asociācijas Politikas nodaļas vadītāja, viņa popularizē neformālās pieaugušo izglītības vērtības un mācīšanos, uzstājoties un sniedzot skaidrojumus Eiropas līmenī.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email
Refresh comments Enable auto refresh

Affichage 1 - 4 sur 4
  • Portrait de Marta Kosińska
    Problemy z edukacją zdalną najczęściej tylko w pewnym procencie są powodowane kwestiami czysto technologicznymi. Większość przyczyn dla tych problemów, to kwestie społeczne: rodzinne, międzyludzkie, lokalowe, ekonomiczne. To pokazuje, że nie ma czegoś takiego jak czysta technologia, czy czyste media: są one zjawiskami kulturowymi, złożonymi hybrydami fizyczno-społecznymi. Z tego względu problem wykluczenia cyfrowego jest tak złożony. 
  • Portrait de Monika Schmeichel-Zarzeczna
    Patrząc na problemy z edukacją zdalną mam podobne odczucia. Jeśli chodzi o edukację dorosłych to zauważyłam że zaczyna się ona odbywać niejako "przy okazji":
    - w pracy podczas wykonywania innych obowiązków (przełożeni nie zawsze godzą się zwolnić z obowiązków na czas szkolenia online jednocześnie wymagając aby pracownik wziął w nim udział),
    - w domu gdzie często nie ma warunków do uczenia się (pozostali domownicy etc...)
    Przez to dla wielu osób uczenie się online jest nieefektywne.

  • Portrait de Małgorzata Rosalska
    Też tak na to patrzę. Pracując z dorosłymi widzę, jak wiele barier sami budują sobie w głowach. Albo nie pozwalają rozbroić tych, które wcześniej sobie zbudowali (np. to jest dla młodych, to jest za trudne, tyle czasu żyłam bez tego, to i teraz dam sobie radę...).Technologia jest ważna, ale kluczowe znaczenie przypisuję motywacji i gotowości do uczenia się. Wykluczeniem cyfrowym zagrożeni są wszyscy, nie jest to zależne od poziomu wykształcenia. Na przykład pandemia dość brutalnie obnażyła potrzeby rozwijania kompetencji cyfrowych wśród nauczycieli wszystkich etapów edukacyjnych. Myślę, że w tym obszarze szczególnie ważne jest promowanie bezpiecznej kultury uczenia się - ustawicznego, całożyciowego.
  • Portrait de Piotr Maczuga
    Dokładnie. Miałem okazję w zeszłym tygodniu porozmawiać z Piotrem Piaseckim, który prowadzi Radę Sektorową ds. Kompetencji - Usługi Rozwojowe (przy PARP) i pokazał wyniki badania przeprowadzonego wśród polskich firm szkoleniowych. Raczej brak umiejętności wytworzenia strategii jest większą barierą, niż technologią. Dla zainteresowanych cała rozmowa: https://www.youtube.com/watch?v=QoBtShqpMNc
    Ja oczywiście na to spojrzałem z punktu widzenia edukatora, a nie odbiorcy, ale też chciałbym jedną rzecz dorzucić. Od ponad dekady rozwijamy bankowość elektroniczną - jest ona bodaj najlepiej rozwinięta w całej Europie (naprawdę inne kraje zazdroszczą nam choćby BLIK-a) a i tak sami sobie stawiamy bariery i nadal wiele osób nie potrafi obsłużyć konta przez internet, wierząc w stare, dobre okienko w banku. Mówimy o barierach mentalnych itd. Jednocześnie, całkiem niedawno wprowadzono tzw. e-recepty. Prawie wszystko tam działa i jest naprawdę OK, a w tym przypadku naprawdę praktycznie nikt się nie przejmował tym czy wykluczeni sobie poradzą. Poradzili sobie, a wdrożyć to narzędzie po prostu trzeba było ze względu na sytuację.