European Commission logo
Se connecter Créer un compte
Possibilité de sélectionner plusieurs mots avec une virgule de séparation

EPALE - Plateforme électronique pour l'éducation et la formation des adultes en Europe

Blog

La formation des adultes et les inégalités : quelles questions faut-il se poser lors de la conception du "Parcours de renforcement des compétences" ?

La formation des adultes est généralement considérée comme un outil d’inclusion sociale, mais le coordinateur thématique EPALE Simon Broek fait entendre une voix divergente : selon lui, si elle n’est pas correctement mise en œuvre, la formation des adultes peut effectivement contribuer aux inégalités.

Inequalities and adult learning.

 

La formation des adultes est généralement considérée comme un outil d’inclusion sociale, mais le coordinateur thématique EPALE Simon Broek fait entendre une voix divergente : selon lui, si elle n’est pas correctement mise en œuvre, la formation des adultes peut effectivement contribuer aux inégalités.

 

Au cours des dernières décennies, dans de nombreux documents de politiques européennes, la formation des adultes a été considérée comme une chance de nouveau départ pour les citoyens, un moyen de palier aux manques de compétences, aux inégalités et à l’inégalité des chances. En outre, selon l’initiative Parcours de renforcement des compétences, près de 70 millions d’Européens éprouvent des difficultés à lire, à écrire, à calculer et à se servir des outils numériques dans la vie quotidienne. Sans ces compétences, ceux-ci ont plus de risques de connaître le chômage, la pauvreté et l’exclusion sociale.

Les Parcours de renforcement des compétences ont pour objectif d’aider les adultes à acquérir un niveau minimum en lecture, en écriture, en calcul et dans la maîtrise du numérique et/ou à élargir leur champ de compétences par une qualification d’enseignement secondaire supérieur ou un équivalent (niveau 3 ou 4 du Cadre européen des certifications, CEC, en fonction des dispositifs nationaux).

 

La formation des adultes accroît-elle les inégalités ?

Certains considèrent que la formation des adultes augmente les inégalités.  Examinons ce point plus en détails.

De nombreuses études ont affirmé que le niveau de scolarité a un effet sur la participation des adultes à la formation. Les personnes qui ont au moins terminé leurs études secondaires supérieures ont trois fois plus de chance de suivre une formation pour adultes que les autres. C’est ce qu’on appelle l’effet Matthieu des avantages cumulés : plus on vous offre d’opportunités d’apprentissage, plus vous rencontrerez d’autres occasions d’apprentissage, et ceux pour qui ces opportunités sont peu nombreuses restent bloqués.

Le cas de l’automatisation

L’OCDE a mené une analyse sur la part des emplois qui risquent d’être automatisés :

  • 15% des tâches pourraient être effectuées par des ordinateurs et des robots.
  • 30 % des emplois risquent d’être complètement automatisés.

Ces chiffres semblent alarmants, mais cette situation d’évolution du marché du travail n’est pas nouvelle : les travailleurs se sont toujours adaptés et continueront à le faire.

Pour être capables de s’adapter, ceux-ci doivent posséder les bonnes compétences et c’est à ce niveau-là que la formation des adultes pose problème et augmente les inégalités.

L’analyse de l’OCDE (fondée sur le programme d’évaluation PIAAC) montre que l’automatisation risque plus d’entrainer une polarisation du marché du travail qu’un chômage de masse. Ceux qui n’ont pas les compétences nécessaires pour trouver un emploi exigeant des qualifications plus élevées auront moins d’opportunités de progresser dans leur carrière et d’améliorer leurs conditions de vie.

Nous savons tous que des adultes peu qualifiés entament moins souvent une formation que ceux qui sont hautement qualifiés. En outre, les PME offrent moins de formations aux employés que ne le font les grandes entreprises. C’est pour cette raison que l’offre de formation pour les personnes peu qualifiées a tendance à renforcer les inégalités plutôt que d’y remédier. Ce phénomène est également dû au fait qu’il est plus rentable pour les employeurs d’investir dans des personnes déjà formées que de former leur personnel.

 

"Parcours de renforcement des compétences" (Upskilling Pathways)

Comment nous assurer que les nouvelles politiques répondent à ce problème et ne contribuent pas à le renforcer ? C’est une question que les décideurs et les acteurs de la formation des adultes doivent se poser lors de la mise en œuvre des Parcours de renforcement des compétences dans leur pays. Ils doivent en outre se poser d’autres questions, telles que :

  • La formation pour adultes est-elle accessible à tous ? Quels sont les obstacles qui empêchent les apprenants de suivre un parcours de formation ?
  • Comment encourager ceux qui en ont besoin à suivre une formation ? Quelles structures de soutien mettre en place pour les apprenants désavantagés ?
  • Les politiques de sensibilisation atteignent-elles ceux qui ont le plus besoin de formation ?
  • Les formations sont-elles adaptées aux besoins de ceux pour qui celles-ci sont le plus nécessaires ?

En conclusion, l’objectif du Parcours de renforcement des compétences est d’offrir à tous les adultes l’opportunité de renforcer leurs compétences. Or, cela signifie que les politiques doivent cibler les groupes qu’il est difficile d’atteindre et d’impliquer, et il s’agit là d’une démarche coûteuse dont les résultats sont incertains. C’est pourquoi nous devons veiller à ce que les politiques, comme pour la cueillette des fruits, ne se contentent pas seulement d’attraper ceux qui sont atteignables, mais qu’elles aillent également chercher ceux qui sont un peu plus haut afin que les dispositifs de formation des adultes constituent réellement un remède aux inégalités.


Simon Broek a participé à plusieurs projets de recherche européens sur l'éducation, les questions du marché du travail et le secteur des assurances. Il a conseillé la Commission européenne, le Parlement européen et les agences européennes sur les questions liées aux politiques éducatives, à l'apprentissage tout au long de la vie et aux questions du marché du travail. Il est également Managing Partner au sein de Ockham Institute of Policy Support.

Likeme (18)

Commentaire

Uzskatu, ka nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr būs, un tas nav atkarīgs no tā vai cilvēkam ir atbilstoša izglītība. Jo izglītība nav tas kritērijs, kas raksturo cilvēka vienlīdzību. Ikvienam cilvēkam ir savs viedoklis, savi paradumi un uzskati, pēc kuriem viņš arī dzīvo. Manuprāt, mūsdienās ir daļa cilvēku, kas tikai spēj kritizēt un nosodīt citus, bet paši neko nevēlas apgūt un mainīt, tikai sūdzas par to cik viss ir slikti.
Tas, kāds ir izglītības līmenis un arī prasmes cilvēkam ir atkarīgs no viņa paša. Cik viņš ir apņēmīgs un vai viņš vispār vēlas uzzināt un tiekties pēc jaunām zināšanām un prasmēm. Domāju, ka fakts, ka vairāki arodi tiks automatizēti nākotnē nemainīs to, ka daļa pieaugušie nav ar atbilstošu izglītību un prasmēm, jo, ja nav vēlmes izzināt un mācīties, tad arī iespēju apgūt izglītību viņi neizmantos. Kas gribēs, tas apgūs un mācīsies!
Ir darbadevēji, kas ir ieinteresēti, lai viņu darbinieks apgūst prasmes, tāpēc nodrošina tiem izglītības iespējas, taču arī pašam darbiniekam ir jāizrāda vēlme un iniciatīva apgūt!

Likeme (0)

Šādos brīžos daudz atkarīgs no darba devēja un apkārtējiem cilvēkiem, no kuriem atkarīgas ikdienas gaitas. Nevienlīdzība vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Katram cilvēkam ir savas ambīcijas, vajadzības un vēlmes , cīņas gars vai vienkārši viņš "peld pa dzīves straumi".
Svarīgs ir atbalsts no darba devēja puses, lai mazinātu šo sabiedrības plaisu. Ja darba devējs ir gatavs piedāvāt iespēju un atbalstu mazkvalificēta personāla zināšanu pilneidei un, iespējas, karjeras izaugsmes iespējas, tad arī, ne viesiem, bet vismaz daļai radīsies ne tikai iespēja, bet arī vēlme pašpilnveidošanai un ticība sevī.
Likeme (0)

Manuprāt, nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr pastāvēs un pieaugušo izglītība nav tas vienīgais iemesls kā dēļ. Visi cilvēki jau pēc savas būtības nav vienādi, katram ir savi dzīves uzskati, pieradumi, viedokļi... Tāpēc izglītības līmenis un prasmju kopums ir atkarīgs tikai no cilvēka motivācijas kaut ko papildus uzzināt, apgūt un virzīties tālāk. Tie cilvēki, kuri papildus nemācas parasti iekšapzinā ir apmierināti ar savas dzīves situāciju, jo viņi tikai lamā un vaino visus apkārt, ka viņi ir tādi, kādi ir, bet paši, lai kaut ko mainītu, neko nedara. Es domāju, ka nav nekādas jēgas biedēt viņus ar to, ka vairāki amati tiks automatizēti nākotnē. Šādiem cilvēkiem ir jāpazaudē viss, lai iesāktu kaut ko darītu un virzītos uz priekšu. Es uzskatu, ka pieaugušo izglītība ir laba lieta. Tai, protams, ir jābūt pieejamai katram, bet nav naivi jādomā, ka visi šo iespēju izmantos – tā nebūs. Laba iespēja vienmēr sasniegs savu mērķauditoriju!

Likeme (0)

Lai gan pastāv nevienlīdzība darba tirgū neizglītotības dēļ, tomēr ir jāņem vērā aspekts, ka mūsdienā izglītība ir pieejam praktiski visiem, visi kas mācās ļoti labi saņem stipendijas, un mācās no valsts līdzekļiem, ir studenti, kas savieno mācības un darbu, lai iegūtu izglitību, kas palīdzēs turpmākajā dzīvē, un samazinās viņu nevienlīdzību starp pārējiem darba tirgū. Vienmēr var atrast iemeslus, lai nemācītos vai attaisojumus, kādēl tad nevar iegūt izglītību, bet visu var sasniegt ar gribas spēku. Pat bezdarbniekiem tiek piedāvāki neskaitāmi kursi visdažādākajās nozarēs, un pat cietumā ir iespēja iegūt izglītību. Mūsdienās nemācēt rakstīt un lasīt ir tiešām jāprot, jo tas ir vajadzīgs ikdienā, un bez tā nevar iztikt. Tāpēc, manuprāt, ir lieki ieguldīt papildus līdzekļus tajā, kas nav vajadzīgs, par šo naudu var piešķirt labāk stipendijas, lai to būtu vairāk, un lai sktudenti būtu motivētāki mācīties.
Likeme (0)

Es piekrītu autora teiktajam par lielākas nevienlīdzības veidošanos risku. Es neteiktu, ka šis apgalvojums ir viennozīmīgi patiesība un nevar būt citādāk, taču risks noteikti pastāv. Cilvēkiem, kuriem ir zema izglītības, ir zemāka motivācija kaut ko mainīt, jo tas prasa piepūli - mācīties, apgūt, doties uz kursiem, laiks un varbūt pat kādi naudas līdzekļi. Ir tāds izteiciens "āķis lūpā". Gribas domāt, ka tiem, kuriem ir iegūta izglītība, vismaz pārsvaram noteikti, ir šis "āķis lūpā" un viņi saredz jēgu / nozīmi vēl citu prasmju iegūšanai, mācībām, izglītībai un kursiem. Visticamāk sabiedrības daļai, kurai ir šis zemais izglītības līmenis ir par sevi nepārliecinātība, ka spēs kaut ko sasniegt, neredz, ka prasmju apgūšana var uzlabot matisko un finansiālo dzīvi. 
Likeme (0)

Piekrītu Saimona Broeka viedoklim, ka, ja pieaugušo izglītību neīsteno pareizi, tā var veicināt nevienlīdzību. Latvijai šī raksta jautājums ir aktuāls. Latvijas sabiedrība noveco, jo jaunie un talantīgie ir devušies dzīvot ārzemes. Tiek domāts, kā izglītot sabiedrību kopumā, kā veicināt pieaugušo izglītību, lai paaugstinātu zināšanu līmeni un veicinātu lielāku konkurenci uz darba vietām. Kamēr tiek šāda politika virzīta, ir jāatceras šajā rakstā uzdotie jautājumi - vai tiešām tiek aizsniegta pareizā mērķauditorija ar piedāvātajiem kursiem, vai maz tiek iedrošināti tie, kuriem patiesi ir nepieciešami papildus kursi un kādas atbalsta sistēmas ir pieejamas cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem? Ja netiek atbildēts uz šiem jautājumiem, var sanākt tā, ka šie procesi tieši veicina nevienlīdzību, jo nemācās tie, kuriem vajag, bet tie, kuri varētu bez tiem iztikt. Ir skumji noskatīties, ka daļai sabiedrības izglītības līmenis ir zems un tas turpina kristies, jo viņiem neinteresē papildus izglītība. Viņus interesē ātra peļņa bez lielu zināšanu iesaistīšanas. Tikmēr izglītotā sabiedrības daļa aizceļo uz valstīm, kur viņus novērtē un ir izveidoti atbilstoši apstākļi, kur viņi var pielietot savas zināšanas. Latvijā šis jautājums ir arī sarežģījies dēļ vēstures, jo Latvijā daļa pieaugušo nerunā latviski un angliski, tāpēc šeit papildus izglītoties un celt savu profesionālu kvalifikāciju ir sarežģīti. Šis būtu virziens, kurā vajadzētu lūkoties Latvijas politikas virzītājiem. Kā arī jāpievērš uzmanība tiem, kas strādā mazkvalificētu darbu, jo šīs darba vietas ar laiku tiks automatizētas un cilvēkiem vairs nevajadzēs to darīt. Viņu vietā to sāks darīt dators. Šie ir cilvēku, kurus jāaicina uz kursiem, lai viņi spētu atrast jaunas darba vietas un nepaliktu bezdarbniekos.
Likeme (0)

Tas ir fakts, ka gandrīz visu "melno darbu" (ielu slaucīšana, darbi zemnieku saimniecībās, celtniecībā u. c.) ir vai būs iespējams aizstāt ar tehniku vai to krietni atvieglot, tomēr realitātē Latvijā ne zemniekiem, ne pilsētu pašvaldībām ir gana daudz līdzekļu, lai šīs tehnikas iegādātos. Tātad joprojām ļoti nepieciešams ir darbaspēks, kam tik ļoti svarīga nav izglītība ar īpašām prasmēm, bet gan vēlme strādāt (nesaku, ka izglītība nav nepieciešama - ir, lai cilvēks būtu inteliģents un pilnvērtīgi dzīvotu). Ja būs vēlme strādāt, tad arī - apgūt prasmes. Diemžēl tāpat kā zemniekiem nav līdzekļu tehnikai, tā arī nav līdzekļu, lai nodrošinātu atbilstošu atalgojumu pašreizējai dzīvei un cenām Latvijā. Tā tiek grauta vēlme strādāt. Kā var veidoties uzņēmība un vēlme strādāt un tāpat arī mācīties, ja atalgojums pat nespēs nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi? Lai pieaugušais atkal uzņemtos mācīties, kaut vai pašas pamatprasmes, kuras nepieciešamas darbā laukos, ir jābūt apziņai, ka viņa darbu novērtēs pienācīgi. Viens no mācīšanās iemesliem ir, lai būtu darbs. Ja nav vēlmes strādāt, diez vai būs vēlme mācīties. 



Likeme (0)

Ir lietas, kas tiek darītas nepareizi un neizvērtējot pašas problēmas cēloni, tāpēc ir svarīgi uzzināt jau to pašu, pašu problēmas cēloni, lai zinātu, kādus vērtīgus un vajadzīgus pasākumus rīkot, lai šī problēma pamazām tiktu iznīcināta vai mazināta. Daļēji varētu piekrist tam, ka mazkvalificēti pieaugušie retāk piedalās apmācībās nekā augsti kvalificētie, jo, viņam ir radušies kaut kādi aizspriedumi vai bailes no citu viedokļa, bet tam visam vajadzētu būt atkarīgam no paša cilvēka motivācijas un vēlmes uzlabot savu dzīvi, pilnveidoties, attīstīties, mācīties un mācīties. Kāda nozīme, ko par to domās citi, tu pats vari ietekmēt savas dzīves kvalitāti kaut ko darot, nevis tikai runāt, ka viss ir slikti, nav darba, nav nekādu iespēju. Pietiks runāt, ir jādara kaut kas, lai uzlabotos tas viss, jāmeklē un jāseko līdzi jaunumiem, jo ir iespējas, ir dažādas programmas, tas viss tiek piedāvāts, vajag tikai to izmantot!
Likeme (0)

Bet vai tu šeit nerunā par tādu utopisku pašpilnveidošanos, kas pārsvarā raksturīga tikai akadēmiķu kopienai? Es domāju, ka paši sevi pilnveidot, ja, piemēram, atalgojums no tā neizmainīsies, ir ieinteresēti stipri vien mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (šis, protams, tikai balstoties uz paša līdzšinējo pieredzi). Šeit, šķiet, vaina ir jāuzveļ nevis indivīdam, bet sabiedrības domai kā tādai, kuras rosināšana aizsākas jau skolas laikā. Vairums vecāku tik grib, lai bērns līdz 18 gadu vecumam izaug veselīgs, gudrs un ar mērķi, kur strādāt, taču reti kurš vecāks domā, kā tikai iemācīt jaunietim vēlmi izzināt pasauli visas dzīves laikā. Tas tiek uzskatīts par gandrīz vai par bohēmisku dzīvesstilu — izzināt pasauli un pilnveidot sevī spējas, kas tikai iespējams varētu palīdzēt. Es šobrīd rakstot piefiksēju, ka laikam esmu viegli novirzījies no temata, taču, lai pievilktu atpakaļ, gribu teikt, ka paša intelekta un pasaules izpratnes attīstīšanai, manuprāt, ir daudzkārt svarīgāka loma sabiedrības vienlīdzībā par to, kādu summu indivīds pelna par padarīto darbu.
Likeme (0)

Skumji, ka darba devēji nepiedāvā darba ņēmējiem iespējas savā specifikā(nepiedāvā kursus pilnveidei savā profesijā vai piedāvā, bet neapmaksā). Ir dzirdēti gadījumi, ja cilvēks grib strādāt korektā darbā, viņam pirms tam jāiziet kursi par "bargu" naudu un pēc tam, varbūt tik tiks tajā darba vietā. Tas grauj stimulu,manuprāt, jebkuram darba ņēmējam.
Taču neskatoties uz to ir iespējas pilnveidoties, papildināt vai iemācīties pamatprasmes no jauna, taču vai izmanto? Bet par vienu no šķēršļiem savā pilnveides ceļa kļust dārgās izmaksas, nav laika vai citi iemesli. Protams, ir cilvēki kas iet mācās pilnveidojās(kursos, augstākā izglītība utt.). Taču ir arī tādi,kas neiet un to ir ļoti daudz. Kauna sajūta, nespēja vai citi iemesli arī ietekmē visu šo pilnveides procesu. Viņu pamatprasmes pakāpeniski krītās un jaunā darba vai esošajā darba vietā iespējas palikt kļūst mazāk, jo prasmes pilnveidojās un netiek atgūtās vai pamatprasmes elementārās tiek aizmirstas.
Visu laiku sanāk mācīties, taču nedrīkst apstāties pie pirmajām grūtībām. Iegūsti izglītību,neveicās ņem nākamo mācies, atkal nesanāk vēl vienu utt. Nevar apstāties pie pirmajām grūtībām ir jācīnās.

Likeme (0)

Un atkal kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Kāpēc jācenšās cīnīties ar sekām un meklēt risinājumus, nevis tā vietā pētītu cēloņus, kas ir noveduši pie tā, ka ir šie pieaugušie, kuri neprot ne lasīt, ne rakstīt? Un es nerunāju tikai par tiem, kuriem ir mācīšanās problēmas? Kāpēc jau no pirmajām klasēm skolēniem nemēģinam iemācīt ka attīstība un plašāks redzesloks ir tieši viņiem ajadzīgs? Kāpēc bibliotēkās redzams arvien mazāks skolēnu skaits, kas lasītu grāmatas, bet pieļaujam, ka daudzi skolēni, kas pavada bibliotēkā laiku, jo tur ir vienīgā vieta, kur tikt pie datora ar bezmaksas internetu??? Kāpēc Vasts līmenī (un pat vēl augstākā) mēs pieļaujam to, ka bērni var iegrimt planšetēs, telefonos, datoros, neredzot neko no apkārtējā, bet kļūstot par atkarīgiem no tehnoloģijām un ne jau tajā labākajā nozīmē? Kad atjēdzas, tad ir jau par vēlu, jo ir neskaitāmi pētījumi veikti par mācīšanās iespējām, ka tieši bērnībā ir vislabākās jaunu zināšanu uzņemšanas spējas, un ja tās neattīsta, tad pieaugušam panākt šo līmeni vairs nav iespējams. Ne jau visiem jākļūst par profesoriem, mums jau šobrīd VISĀS sfērās kļūst arvien mazāk speciālistu, un darba devējiem nekas neatliek, kā aizvietot šīs tukšās vietas ar mehānismiem, tādā veidā palielinot vēl vairāk plaisu?
Varbūt tomēr visiem kopā saņemties un mēģināt panākt, lai bērniem ir vēlme un interese macīties (arī tiem, ko sociālie dienesti "palaiž garām skolai")?
Likeme (0)

Kas täiskasvanuharidus on pigem ebavõrdsuse süvendaja või leevendaja? Nii nagu Riinagi viitab oma kommentaaris ei lasu kogu "süü" siiski täiskasvanuharidusel ning oluline on vaadelda haridussüsteemi tervikuna. Millised on meie võimalused olnud alustades alusharidusest.  Täna nähakse poliitikakujundajate poolt, et imevahend ebavõrdsuse leevendamiseks ja kaasamiseks hariduses on just nimelt täiskasvanuhariduses. Kindlasti täiskasvanutele loodud õppimisvõimalused saavad osalt leevendada tekkinud puudujääke, kuid siiski kas see on piisav? 
Likeme (0)

Erakordselt hea teemapüstitus! Usun, et enamik täiskasvanute koolitamisega tegevad olevad inimesed on kogenud just sedasama, et õppima tulevad eelkõige need, kes on harjunud õppima. St ka Eestis on samasugune probleem. Küll aga peaks selle sõlmküsimuse lahendamiseks või leevendamiseks vaatma haridussüsteemile märksa laiemalt. Täiskasvanute täiendkoolitus on õppijate jaoks ei-tea-kui-mitmes-ring ning siin tegeletaksegi suures osas kas varasema õpitee tulemuste või tagajärgedega. Kõige tähtsam on ikkagi see, missuguseks kujuneb inimese õpikogemus formaalhariduses selle kõige esimestest astmetest alates. Nimetet kogemust mõjutab omakorda see, missugune on haridussüsteem üldiselt - eligalitaarne või elitaarne. Poliitilisel tasandil otsustatud ja rakenduslikul tasandil ellu viidud ühtsuskool on see, mis aitab vältida elitaarsest hariduskorraldusest tulenevat ebavõrdsust ning omakorda sellest tulenevaid ühiskondlikke probleeme nii lühikeses, pikas kui ülipikas perspektiivis. Imelik, et artikli autor seda võtmeaspekti oma kirjutises üldse ei puudutanud. Kas poliitiline tabuteema?
Likeme (0)

Piekrītu uzskatam, ka visticamāk, cilvēki, kam jau ir kāda izglītība, noteikti radīs iespēju arī izglītoties 2., 3. un vēl 5. reizi, turpretī, cilvēkiem, kas nav pat vienu izglītību pabeiguši, ir grūtības saņemties pat to izdarīt, kur nu vēl tālāk mācīties. Es pieļauju, ka tas savā ziņā ir saistīts ar pašcieņu un kauna izjūtu. Tomēr ir ļoti žēl, ka šādi cilvēki atrod laiku "pačīkstēt" par situāciju valstī, tomēr neizmanto daudzās sniegtās iespējas, kas lielākoties ir bezmaksas. Otrs variants ir, ka viņiem tā ir vieglāk, jo pašam nav nekas jādara, bet valsts jau tā pat parūpēsies. 
Es pati esmu savā ziņā labs piemērs, kas bērnībā necerēja, ka vispār spēšu atļauties studēt augstskolā. Varbūt man paveicās, ka man interesē eksaktās zinātnes, līdz ar to ir iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Bet tik un tā, jebkuram ir tāda iespēja, pat ja tik ļoti neiet pie sirds, sākumā izmācīties kaut ko vienu par budžeta līdzekļiem, pēc tam, kad profesija rokās un darbs iegūts, var jau meklēt un iet studēt kaut ko kas sirdij tuvāks. 
Par sevi personīgi varu galvot, ka man atbilst un arī turpmāk atbildīs teiciens "Mūžu dzīvo, mūžu mācies". 
Likeme (0)

Sveiki, esmu Dr Harry Carlos, privātais aizdevuma aizdevējs, sniedzu aizdevumu tiem, kuriem ir nepieciešams aizdevums, un tie, kuri vēlas uzsākt jaunu uzņēmējdarbību. Es izsniedzu personas aizdevumus, biznesa aizdevumus, studentu aizdevumus, uzņēmuma aizdevumus un visu veidu aizdevumi, ar interesējošo likmi 2% kontaktu šodien pie: harryloanfirm56@gmail.com
Likeme (0)