chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Plateforme électronique pour l'éducation et la formation des adultes en Europe

 
 

Blog

La solidarité intergénérationnelle au service de nos rêves

25/10/2017
par Gina Ebner
Langue: FR
Document available also in: EN LV DE IT PL ES HU NL

/en/file/intergenerational-solidarityIntergenerational solidarity

Intergenerational solidarity

 

Joaquim BarrioMame Darra Ndiaye et Bernat Oró, du centre de formation continue de La Verneda-Sant Martí ont partagé avec EPALE l’approche couronnée de succès adoptée par le centre pour créer efficacement des classes d’apprenants ayant des âges différents.

 

Les générations apprennent les unes des autres

Durant les premiers jours de cours, les étudiants du cycle d’enseignement secondaire les plus âgés étaient généralement les plus ponctuels et s’asseyaient souvent au premier rang. A l’inverse, les plus jeunes avaient tendance à arriver en retard et prenaient généralement place au fond de la classe. Ils parlaient fort pendant les cours et dérangeaient les autres étudiants. Mais un jour, les étudiants plus âgés ont décidé de changer de place. Ainsi, lorsque les étudiants plus jeunes arrivaient en retard, ils devaient s’asseoir là où il y avait de la place et se mélanger avec les autres. Ce jour-là, tout a changé. L’environnement d’apprentissage a commencé à s’améliorer.

Certains des étudiants les plus jeunes étaient si enthousiastes et avaient une telle envie d’apprendre qu’ils le transmettaient au reste du groupe, tandis que les autres partageaient de nouvelles techniques d’études, compétences ou connaissances pratiques. Ensemble, ils ont réussi à progresser pour atteindre leurs objectifs d’apprentissage. S’aider les uns les autres leur a permis de beaucoup apprendre. Et en plus de leur certificat de fin d’études secondaires, presque sans s’en rendre compte, ils ont également gagné en solidarité et en amitié.

 

Dire au revoir aux anciennes méthodes

Aujourd’hui, nous devons dépasser les modèles d’enseignement traditionnels pour adultes sur la base du concept de formation de la deuxième chance. Souvent, les écoles conçoivent leurs programmes d’enseignement pour adultes dans le seul souci de répondre aux besoins des jeunes adultes qui ont abandonné l’école (comme les écoles de la deuxième chance). Cela arrive en raison des préjudices personnels et professionnels qui sont souvent à la source de la séparation des personnes jeunes et âgées au sein du même groupe d’étudiants. Nous devons continuer de travailler sur ce problème pour éliminer cet ancien modèle d’enseignement qui limite la portée de la formation des adultes.

De nombreux mouvements socioéducatifs dirigés par des étudiants, des enseignants ou même certaines institutions comme la Commission européenne ou l’UNESCO, ont abordé la dimension globale ou transformationnelle de l’apprentissage tout au long de la vie. En outre, des chercheurs en psychologie et en neuroscience ont prouvé qu’il

était faux d’associer l’âge des personnes avec une perte d’intelligence ou des choix de vie et intérêts spécifiques.

De nombreux exemples le montrent dans notre école aussi. L’année dernière, nous avons commencé des cours de russe. La première personne à s’inscrire avait 84 ans et souhaitait apprendre la langue pour communiquer avec l’ami de sa petite-fille, qui était russe. La deuxième personne était un jeune homme qui souhaitait apprendre la langue pour voyager. Une autre étudiante était une femme d’âge moyen au chômage qui souhaitait améliorer son employabilité. De la même manière que nous ne pouvons pas diviser les étudiants sur la base de leur genre ou de leur culture, nous ne devrions pas le faire en raison de leur âge. À cette condition seulement, la formation continue devient un espace propice au dialogue intergénérationnel.

 

/en/file/la-vernadaLa Vernada

La Vernada

Apprentissage dialogique

Dans le centre de formation pour adultes de La Verneda-Sant Martí, les cours sont organisés en groupes interactifs. Cela permet d’obtenir les meilleurs résultats en termes de connaissances instrumentales et de cohésion sociale, selon la seule recherche en sciences sociales et humaines incluse dans la liste des dix meilleurs documents de recherche du sixième programme-cadre de la Commission européenne: Includ-ED. Strategies for inclusion and social cohesion in Europe from education. (Stratégies pour l’inclusion et la cohésion sociale en Europe à partir de l’éducation). Cette approche couronnée de succès promeut l’apprentissage pour tous au moyen du rassemblement de personnes de différents âges, connaissances, sexes, cultures, etc. L’objectif est de promouvoir la collaboration pour que les apprenants s’aident mutuellement à comprendre comment réaliser une activité et à apprendre, et de leur permettre d’avoir un dialogue fructueux.

J’ai passé du temps avec des personnes âgées qui m’ont aidé, m’ont guidé, m’ont raconté leur vie et m’ont parlé de leur expérience. Cela m’a donné une raison de continuer et de poursuivre mes études. (...) S’il y a quelque chose qui est difficile pour moi, ils m’aident et nous nous aidons mutuellement. (...) Cela a toujours été la base de cette école - le soutien entre les étudiants - et cela nous aide tous à progresser. On apprend les uns des autres, et j’aime beaucoup cela.

C'est la manière dont l’explique Brahim, un jeune réfugié sahraoui qui a commencé l’école pour apprendre à lire et à écrire, et qui est maintenant sur le point de terminer l’école secondaire. Le dialogue d’égal à égal qui a lieu dans sa classe est associé à l’intelligence culturelle des apprenants. Il s’agit là de deux des sept principes de l’apprentissage dialogique. L’intelligence culturelle résulte de la combinaison de l’intelligence académique (celle que nous utilisons pour résoudre un problème en classe), de l’intelligence pratique (que nous puisons des expériences vécues) et de l’intelligence communicative (celle que nous utilisons pour résoudre des problèmes en parlant avec d’autres personnes). Ce principe prouve que quiconque, indépendamment de son âge, a beaucoup d’intelligence culturelle. Chaque personne a un type d’intelligence plus développé que les autres, et le dialogue permet de maximiser les connaissances de tous.

Carlos a travaillé dans le domaine de la construction, et à 50 ans, il a décidé de suivre des cours dans le centre de formation pour adultes afin d’obtenir son certificat de fins d’études secondaires. Ses enseignants et les autres étudiants l’ont encouragé à aller plus loin, et il étudie aujourd’hui l’ingénierie électronique et les télécommunications à l’université de Barcelone:

Nous acceptons tous comme un état de fait que lorsque nous vieillissons, nous ne sommes plus assez intelligents pour étudier. Je pense [que c'est] complètement faux. Lorsque nous sommes jeunes, nous pensons à plein de choses en même temps; nous ne nous concentrons pas vraiment, et aujourd’hui à cet âge... Les années nous ont appris beaucoup de choses sans même qu’on s’en rende compte, et plus tard, lorsque l’on commence à étudier, on remarque qu’on en sait plus que ce que l’on pensait.

 

L’importance de la famille

Une autre action pédagogique couronnée de succès évaluée dans le cadre du projet européen Includ-ED est l’éducation à travers la famille. Le centre de formation pour adultes de La Verneda-Sant Martí offre des formations instrumentales (en anglais, catalan, espagnol, mathématiques, alphabétisation, informatique…) aux familles des élèves d’écoles primaires locales. De cette manière, l’offre éducative sort de l’enceinte de l’école et est encore plus ouverte à la communauté. La recherche montre que lorsque la famille des enfants s’implique dans leurs études, cela a un impact direct sur leurs performances scolaires. S’ils voient leur père, leur mère, leur grand-père et leur grand-mère étudier avec eux, alors, leur motivation s’en trouve renforcée. Selon les termes de Jie:

Il se compare à moi: «Je dois étudier, et ma mère aussi.» C’est une manière de partager. Si je lui dis de faire ses devoirs, je dois les faire aussi. Parfois, quand j’ai un doute, je le consulte et il me consulte aussi.

Grâce aux actions éducatives couronnées de succès et à l’apprentissage dialogique, par l’intermédiaire de la formation continue, nous fournissons un cadre qui permet à la solidarité intergénérationnelle d’aller au-delà des écoles, jusque chez les gens et ailleurs. Si nous surmontons l’âgisme, qui est si présent dans nos sociétés, nous pouvons maintenir la jeunesse éternelle de nos environnements scolaires et de nos relations, comme l’a déclaré Paulo Freire:

Toutefois, l’idéal est d’ajouter à la promptitude dont les jeunes sont dotés, la sagesse des personnes âgées qui sont restées jeunes.

 

La communauté d’apprentissage du centre de formation pour adultes de La Verneda St. Marti est un projet démocratique pluraliste dans lequel les décisions sont prises par quiconque impliqué dans la communauté au moyen de la participation, du dialogue et du consensus. Il s’agit d’une école de plus de 2000 étudiants de tous âges (plus de 18 ans) et de différentes cultures du monde entier. Elle est ouverte tous les jours de la semaine (y compris les week-ends) du matin au soir. Le travail et les résultats de l’école ont obtenu une reconnaissance significative aux niveaux international, national et local et ont influencé la recherche universitaire qui définit et théorise les pratiques pédagogiques futures. L’école a remporté les prix suivants: Engagement pour la démocratie (2013, gouvernement de la Catalogne), prix des associations de Barcelone (2010, mairie de Barcelone), prix de la solidarité (2007, Institut catalan des droits de l’homme). Six ouvrages ont été publiés et vingt thèses doctorales ont été rédigées sur notre expérience. En outre, dix autres thèses doctorales font mention de notre école comme une pratique couronnée de succès. L’expérience de l’école a été citée dans Harvard Educational Review.


Joaquim Barrio – Bénévole du centre de formation pour adultes de la Verneda Sant Martí. Il a obtenu un diplôme du centre de formation pour adultes après avoir pris sa retraite. Par la suite, il a obtenu un diplôme universitaire en sociologie, puis une maîtrise en politique sociale et de l’emploi. Sa thèse de fin d’études a porté sur la perception de l’âgisme dans la société d’aujourd’hui.

Mame Darra Ndiaye – participante au centre de formation pour adultes de La Verneda Sant Martí depuis deux ans. Étudiante en espagnol, bénévole pour l’enseignement du français et membre du conseil de l’association de femmes de Heura. Elle suit actuellement une formation professionnelle et en gestion administrative.

Bernat Oró – Coordinateur du centre de formation pour adultes de La Verneda Sant Martí.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Affichage 1 - 10 sur 10
  • Portrait de Joanna Ostrzołek
    Nigdy nie zastanawiałam się nad korzyściami jakie może dawać edukacja międzypokoleniowa. Byłam przyzwyczajona do popularnego, stosowanego w szkołach podziału ze względu na wiek. Dopiero teraz widzę prawdziwe szanse jakie daje ludziom ten sposób nauki. Prawdą jest że różnica wieku w grupie uczących się może mobilizować zarówno tych młodszych jak i starszych uczestników. Sądzę, że to niezwykle ciekawe spostrzeżenia.
  • Portrait de Angelika Piątek
    Moim zdaniem edukacja, która nie jest zawężona do jednego pokolenia (a więc w jednej grupie są ludzie młodzi i starsi) jest bardzo dobra, ponieważ połączenie doświadczeń dorosłych wraz z entuzjazmem i młodzieńczą energią pozwalają na to, by spoglądać na wiele tematów z różnych perspektyw, przyjrzeć się wielu problemom i w twórczy, ale realny sposób je rozwiązywać. Dzięki temu, że uczniowie takiej grupy są w różnym wieku mogą nie tylko uczyć się wspólnie tego, do czego dążą, ale czego autor artykułu nie opisał - mogą również wspierać się w innych dziedzinach, dzieląc się swoimi doświadczeniami. Na przykład starsi mogą doradzić młodemu pokoleniu w jaki sposób poradzić sobie z dziećmi, w jaki sposób coś ugotować czy po prostu udzielić dobrej rady w usunięciu plamy z ulubionej koszulki, natomiast młodzi mogą pomóc starszym odnaleźć się w sferze nowych technologii ucząc korzystania z komputera, telefonu czy portali społecznościowych. Jeszcze jednym ważnym aspektem, który nie został tu poruszony jest fakt iż starsi ludzi, którzy będą w takiej zróżnicowanej wiekowo grupie poczują się lepiej, być może odnajdą na nowo siły do dalszego życia, nie będą osamotnione. 

    Uważam, że powinno powstawać coraz więcej takich szkół, które nie będą kategoryzowały ludzi na młodych i starych, bo sądzę, że to może wpłynąć pozytywnie na edukację społeczeństwa, zgodnie z hasłem, że człowiek uczy się przez całe życie. 
  • Portrait de Aleksandra Araka
    Noteikti piekritīšu tam, ka nekad nav par vēlu sākt mācīties, galvenais tiešām to vēlēties. Tomēr rakstā bija laba piebilde par to, ka notika sadarbība un savstarpējais atbalsts. Pareizi veidojot un realizējot mācību stundas klasēs, kur ir dažāda vecuma grupas, sadarbībai ir svarīgs aspekts. Tā ir iespēja dalīties tiešām vērtīgā pieredzē un atziņās. Pat mācoties augstkolā, maģistros, kur ir dažāda vecuma studenti, atzīšos, ka ir ļoti interesanti klausīties citu pieredzē, kuri jau strādā šajā sfērā. 
  • Portrait de Santa Baumane
    Šis raksts, manuprāt,  atspoguļo to, uz ko sabiedrībai būtu jātiecas arvien vairāk. Tas ir, izglītības iegūšana jebkādā vecumā, starppaaudžu sadarbība un kopīga mācīšanās. Cilvēks iegūst daudz vairāk tad, kad uzturas daudzveidīgā sabiedrībā. To pierāda rakstā minētais par jauniešu azartiskumu, kad ieņēma vietas starp vecākas paaudzes cilvēkiem un bērnu - vecāku kopīga mācīšanās. Cilvēki un viņu pieredzes ir dažādas un dalīšanās ar to ir ļoti būtiska, jo nevienā mācību grāmatā tas nebūs rakstīts. Šādā veidā ikviens attīsta sadarbības, komunikācijas, solidaritātes u.c. prasmes, kas ieņem arvien būtiskāku lomu ikdienas dzīvē. To varu attiecināt arī uz savu personīgo pieredzi. Piemēram, veidojot kādu projektu, kurā ir iesaistīti gan jaunieši, gan vecākas paaudzes cilvēki, bieži vien rezultāts ir tāds, kādu pat nevarēju iedomāties. Un uzskatu, ka tas ir pateicoties šai starppaaudžu sadarbībai.
  • Portrait de Lūcija Neicgale
    Manuprāt, ļoti svarīgi ir grupu darbi, jo tā ne tikai tiek iegūtas jaunas zināšanas, bet arī pilnveidotas sadarbošanās prasmes, kas ir ļoti svarīgas 21.gadsimtam. Arī es pēc savas pieredzes varu teikt, ka mācīties augstskolā man bija daudz vieglāk, jo "roku rokā" man bija draudzene, kuru ieguvu augstskolas gados. Darbus pildījām kopā, viena otru atbalstījām, informējām par jaunākajām aktualitātēm, motivējām u.t.t. Es esmu pārliecināta, ka bez draugiem, kursabiedriem, ģimenes locekļiem es nebūtu tur, kur šobrīd esmu. Uzskatu, ka komunikācija ir viena no visnepieciešamākajām prasmēm, lai mūsdienās sasniegtu augstus rezultātus.
  • Portrait de Asne Asnāte Petrēvica
        Starppaaudžu mācīšanās ir lielisks veids, kā apgūt zināšanas, jo abām pusēm ir, ko dot un arī ko ņemt. Tādēļ šāda veida integrācija, manuprāt, ir pat ļoti noderīga. Diemžēl es neesmu pārliecinata, vai visos kolektīvos un visās sfērās tas vienmēr nostrādā tik labi, kā minētajā piemērā. Ir tomēr dažādi aspekti, kurus jāizvērtē pirms šī procesa. Un tas sasaistās ar nākošoo tematu, kas ir par modernākām mācīšanās metodēm. Ja vēlamies pēc iespējas labāku šo starppaudžu integrēšanu mācību procesā, tad diemžēl, manuprāt, vecās metodes mācību vielas apguvei būtu krasi jāizmaina.
        Ģimenes nozīmei mācību procesā ir ļoti liela nozīme neapšaubāmi. Ne velti ir pētījumos pierādīts, ka , ja mājās vecāki lasa (ne tikai bērnam pasaciņas , bet paši), tad arī bērns visticamāk lasīs. Ir gēni, bet ir arī vide, kas veido bērnu un bērna uztveri. Līdz ar to tas, ka ģimenes locekļi arī ir iesaistīti dažāda veida mācībās, vairos arī bērna pozitīvo uztveri par mācību procesu kā tādu.

  • Portrait de Ewa Nowak-Koprowicz
    Myślę, że przedstawione spostrzeżenia pokrywają się z osobistymi doświadczeniami wielu osób pracujących ze studentami. Zwłaszcza jeżeli polem współpracy są ćwiczenia/laboratoria, a formą studiów tryb niestacjonarny. Tak też jest i w moim przypadku. I w nawiązaniu do jednego z przykładów z artykułu, szczególnie ujmujące jest gdy student/ka mający dzieci również studiujące podkreśla, że wzajemnie "pilnują" swoich ocen/postępów i motywują się do działania. 
  • Portrait de Sabīne Petruseviča

    Domāju līdzīgi kā Violeta - visam ir savas gaišās un tumšās puses. 
    Mācoties universitātē, arī es šobrīd varu saskarties ar dažāda vecuma cilvēkiem manā kursā, īpaši, kad nodarbības tiek apvienotas ar neklātienes studentiem. Lai nodrošinātu šādu kultūras, vecuma un dzimuma atšķirību vienuviet, manuprāt, ir nepieciešams diezgan liels ieguldījums. Lai arī negribu nevienu diskriminēt, redzu, ka mācības grūtības sagādā nevienam vien - lai arī mēs, jaunākie, varam klausīties vecāko dzīves pieredzē, ne vienmēr visiem motivācija iegūt izglītību ir viena, kamēr vienam tas ir tikai papīrs, tikmēr citam tas grupas darbu izbojā lielākajā mērā, kad ar uzdevumiem jātiek galā vienam pašam. Gribētos, lai viss ir saulaini, taču jāņem vērā tieši motivācija, kāpēc mēs izvēlamies apmeklēt kursus/nodarbības/lekcijas un iegūstam jaunu informāciju. Varbūt es esmu pārāk vecmodīga vai diskriminējoša, varbūt neesmu saskārusies ar to labāko pieredzi. Bet tajā pašā laikā, arī skolotājs klases priekšā bieži vien ir atšķirīga paaudze, kas mēģina izglītot jaunos, īpaši sākumskolā - tur nu gan bērni ne tikai iegūst teorētiskās zināšanas, bet arī sociālās prasmes, ko ģimenes lokā, iespējams, apgūt būtu neiespējami. Kopumā varu teikt, ka, manuprāt, mums vēl ir jāpilnveidojas, lai varam izveidot starppaaudžu centrus, kuros visiem varētu būt vienota motivācija iesaistīties. 

  • Portrait de Elīna Freiberga

    Pirmkārt, runājot par to, ka paaudzes mācās cita no citas, varu pilnībā piekrist. Šobrīd pati ar to saskaros, kad studējot maģistrantūrā, kursā esam dažāda vecuma studenti- tas, manuprāt, ir milzīgs ieguvums ikvienam no mums. Mēs dalāmies pieredzē, stāstām stāstus no dzīves, iesakām, papildinām, tas viss veicina mūsu personības attīstību un paplašina redzes loku dažādās jomās. Salīdzinot ar mācībām skolā un pamatstudijām augstskolā, varu teikt, ka tas nebija tik izteikti, jo pārsvarā visi bijām viena vecuma. 

    Otrkārt, runājot par izglītību ģimenē, tā arī ir vērtīga un vērā ņemama lieta, kas veicina arī bērnu interesi un motivāciju mācībām. Šajā gadījumā tika piedāvāta dažādu valodu apguve, matemātika, lasītprasme, IKT kursi. Ir novērots tas, ka vecāki, iesaistoties savu bērnu mājas darbu izpildē, nereti paši īsti neizprot uzdevuma nosacījumus vai veidu, kā to pildīt- un ne jau tādēļ, ka nav izglītoti, bet gan tādēļ, ka mācību metodes attīstās un mainās, līdz ar to vecāki tās nav apguvuši. Tādēļ šis ir labs veids, kā veicināt vecāku iesaisti bērnu izglītības procesā, kas veicinās arī viņu pašu attīstību. Šajā kontekstā bieži esmu domājusi arī par pieaugušo (vecāku) izglītošanu tādās jomās kā bērnu attīstība, bērnu audzināšana, bērnu vajadzību nodrošināšanu, vecumposma īpatnības, ģimenes loma utt.,  kas būtu gan teorētiskas, gan arī praktiskas zināšanas par to- kā audzināt mūsdienu bērnu? Uzsvaru liekot uz praktiskām iemaņām un prasmēm. 

  • Portrait de Violeta Ponomarjova

    Likvidēt diskrimināciju pēc vecuma vidusskolā ir līdzīgi teicienam "Ir arī medaļas otra puse", kur no vienas puses var ieraudzīt pozitīvus kritērijus mācīšanās un skolēnu sniegšanos pēc zināšanām, piemēram, dažāda vecuma cilvēki mācās viens no otra un dalās ar pieredzi, vai arī motivēt pieaugušus cilvēkus iegūt kā minimāli vidējo izglītību, tādējādi dod sev iespēju attīstīties un pilnveidoties, ka arī tas sekmē jauniešiem kā pozitīvs piemērs par izglītības nepieciešamību.

    Savukārt, diskriminācijas likvidēšanā pēc dzimumiem, es saskatu arī negatīvus piemērus, tādus kā ir būtiski, lai pieagušais skolēns būtu ieinteresēts nevis sertifikāta iegūšanā par vidējo izglītību, bet būtu ieinteresēts tieši mācību procesā.

    Ka arī es uzskatu, ka pieaugušajiem skolēniem ir vairāk jāorientē viņu mācību procesu tā, lai viņi apgūst mācāmo vielu mācot citus, piemēram, kā skolotāji palīgi, kuri gan veidos diskusijas priekšmetu stundās, gan palīdzēs skolēniem, kuri lēnāk apgūst mācāmo vielu, gan labos mājas darbus.

    Ka arī uzskatu, ka apvienot skolēnus vienā klasē pēc vecumiem ir veiksmīgi tikai izvēlētajos priekšmetos, piemēram, svešvalodās, ekonomikā, informātikā u.c., kas cieši ir/būs saistīti ar pieauguša skolēna izvēlēto darbības jomu (profesiju).