chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Aikuiskoulutuksen eurooppalainen foorumi

Blogi

Pieaugušo izglītotājam ieteicamās pedagoģiskās un andragoģiskās kompetences

28/12/2016
, Jānis Kutraitis
Kieli: LV

/fi/file/mikishkopieaugusoizglitibapngmikishko_pieauguso_izglitiba.png

Pieaugušo izglītotāja ieteicamā kompetence

Divdesmit pirmais gadsimts ar strauji mainīgajām prasībām sabiedrības dzīvē un darba tirgū rada pieprasījumu pēc straujām pārmaiņām arī izglītībā, tajā skaitā arī pieaugušo izglītībā. No vienas puses tā ir satura un mācību metožu maiņa, no otras puses - nepieciešamība pēc profesionāliem, augstas kvalitātes izglītotājiem.

Darba tirgus un indivīdu personības attīstības vēlmes nosaka mācību programmu un to satura pieprasījumu, izglītības iestādes cenšas apmierināt šīs prasības, veidojot atbilstošu piedāvājumu, bet sadarbības procesā nozīmīga loma ir izglītotājam, kura uzdevums ir būt galvenajam sasaistes posmam starp pasūtītāja vēlmēm un piedāvājumu. Samērā bieži ir gadījumi, kad plānotais programmas saturs, garums atbilst pasūtītāja vēlmēm, bet rezultātā klausītāji ir neapmierināti, jo galvenais sasaistes posms - izglītotājs nav nodrošinājis veiksmīgu zināšanu un prasmju pārneses procesu. Izglītotājs ir bijis pārāk teorētisks, lasījis lekciju, nav minējis piemērus, nav bijusi individuāla pieeja klausītājiem, neprasmīgi organizēts mācību process u.tml. Pamatoti rodas prasība mainīt izglītotāju, pretējā gadījumā klausītāji “balsos ar kājām" un dosies meklēt savām vajadzībām atbilstošāku mācību programmu.

Vispirms par terminiem. Prasme ir māka veikt kādu darbību atbilstoši nepieciešamajai kvalitātei un apjomam, tā ir darbības izpildes priekšnosacījums (viņš/viņa prot cept, ēvelēt, zāģēt). Kompetence ir nepieciešamās zināšanas, profesionālā pieredze, izpratne kādā noteiktā jomā, jautājumā, prasme zināšanas un pieredzi izmantot konkrētā darbībā (viņš/viņa ir kompetents jautājuma sagatavošanā, projekta izstrādē).

Kādam ir jābūt pasniedzējam un vai iespējams nodefinēt stingras pieaugušo izglītotājam nepieciešamās prasmes, kompetences, kvalitātes kritērijus? Šis jautājums ilgu laiku nodarbina ne tikai pieaugušo izglītības iestādes Latvijā, bet arī kolēģus Eiropā un citur pasaulē. Latvijas Pieaugušo izglītības asociācija (turpmāk tekstā - LPIA) jau kopš asociācijas dibināšanas 1993. gadā ir veltījusi nepārtrauktu uzmanību tā risināšanai.  Īpaši pieaugušo izglītotāja loma tika aktualizēta 2000. gadā, kad LPIA, kopā ar Igaunijas un Lietuvas Pieaugušo izglītības asociācijām, piedalījās Ziemeļu Ministru padomes finansētā projektā “Neatpaliec zināšanās – apsteidz iespējas” (Learning 4 Sharing). Projekta mērķis bija izstrādāt pieaugušo izglītības izglītotājiem – praktiķiem kvalifikācijas pilnveides programmu, lai uzlabotu viņu prasmes un iemaņas darbā ar klausītājiem. Programmas izstrādē aktīvi piedalījās Ziemeļvalstu pieaugušo izglītības asociācijas, sniedzot padomus, daloties pieredzē un izstrādājot ieteikumus programmas veidošanai. Projekta nobeigumā 2003. gadā tika sagatavota un izdota rokasgrāmata pieaugušo izglītotājiem “KomPas”, kas guva lielu popularitāti un bija pieprasīta katrā pašvaldībā un pieaugušo izglītības iestādē.

Projektā tika skaidri definēta pieaugušo izglītotāja loma izglītības procesā. Pieaugušo izglītotājs ir:

  • gids, kurš palīdz klausītājam orientēties tēmā, materiālos;
  • procesa veicinātājs, kurš motivē klausītāju apgūt jaunas zināšanas, prasmes, iemaņas un motivē tās pielietot praksē;
  • izglītotājs, kurš sniedz jaunās zināšanas un rosina papildināt arī turpmāk.

Projekta gaitā tika izstrādāti arī laba pieaugušo izglītotāja kritēriji, bet netika izveidota pieaugušo izglītotāja kvalitātes novērtēšanas sistēma. Kritērijus rekomendēja iekļaut intervijās, pašnovērtējuma testos, dažādās novērtējuma anketās.

2004. gadā LPIA kā partneris, līdzās kolēģiem no Lietuvas, Igaunijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Portugāles, Ungārijas un Īrijas piedalījās Grundtvig projektā AGADE (A Good Adult Educator in Europe: curriculum development), kura noslēgumā arī tika sagatavota rokasgrāmata pieaugušo izglītotājiem. Arī šajā projektā tika definētas dažādas pieaugušo izglītotāju lomas izglītības procesā: skolotājs, vadītājs, koordinators un instruktors.

Rokasgrāmatā tika iekļauti pamatkritēriji labam pieaugušo izglītotājam, kas tika sadalīti divās daļās: darbam pieaugušo auditorijās nepieciešamās profesionālās kompetences un nepieciešamās personīgās uzvedības/attieksmes iezīmes. Profesionālās kompetences tika sadalītas vairākās dimensijās: zināšanu, prasmju un organizatoriskajās. Rokasgrāmata guva plašu starptautisko atzinību un vēl joprojām ir populāra pieaugušo izglītotāju vidū. Diemžēl arī šajā reizē kritērijiem palika rekomendējošs raksturs, bet abi šie projekti palīdzēja pieaugušo izglītības institūcijām un pašiem izglītotājiem veikt pašnovērtējumu un aktīvi iesaistīties dažādos kursos, lai paaugstinātu izglītības kvalitāti.

2009. gadā LPIA izstrādāja divus dokumentus “Prasības pieaugušo neformālas izglītības pedagoga nepieciešamajai kvalifikācijai” un “Pieaugušo neformālās izglītības pedagoga amata pienākumu apraksts”, lai tos iekļautu normatīvajā aktā. Dokumentu projekti tika sagatavoti, bet diemžēl sākoties ekonomiskajai krīzei Izglītības un zinātnes ministrija tos nevirzīja tālākai saskaņošanai.

Neskatoties uz vairākiem Eiropas fondu finansiāli atbalstītiem projektiem, kuros tika izstrādāti kritēriji pieaugušo izglītotājiem, vēl joprojām daudzās valstīs aktuāls ir jautājums: vai pieaugušo izglītotājs ir profesija un, ja tā ir profesija, kādas prasmes vai kompetences ir nepieciešamas? Viens no speciālistiem, kas mēģināja atbildēt uz šo jautājumu, ir Ekehards Nuisls (Ekkehard Nuissl) – profesors, Vācijas Pieaugušo izglītības institūta (DIE) direktors no 1991.–2011. gadam. Viņš savā rakstā “Profession and Profesional Work in Adult Education in Europe” norādīja, ka ļoti daudzās valstīs pieaugušo izglītība nav skaidri definēta, bet tiek uztverta, kā starp sektoru izglītība. Ja Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs tā vairāk saistīta ar sociālajām jomām, tad Ziemeļeiropā un Rietumeiropā pieaugušo izglītība ir vairāk saistīta ar profesionālo izglītību. Līdz ar to pieaugušo izglītotība ir saistīta ar vairākām ministrijām (Ekonomikas, Labklājības, Kultūras, Zemkopības, Izglītības u.c.) un pieaugušo izglītotāju kvalifikācijas prasības kļūst ļoti plašas un grūti salīdzināmas. Kā norāda E.Nuisls, praktiski tikai apmēram 10% no visiem pieaugušo izglītotājiem sevi uzskata par profesionāļiem, bet lielākā daļa tikai laiku pa laikam iesaistās pieaugušo izglītības programmu izstrādē un kursu vadībā, ikdienā veicot citus profesionālos pienākumus. Šajā kontekstā pieaugušo izglītotāju darba kvalitātes jautājumi, viņu prasmju un kompetenču paaugstināšana, ir ļoti svarīgi, bet viņu sagatavošana ir problemātiska, jo pieaugušo izglītotājs nav pilna laika darbs, bet gan “reizi pa reizei”.  Pieaugušo izglītošanai vajadzētu notikt atbilstoši darbības jomām vai pieaugušo izglītības virzieniem, bet tematiskais pieprasījums ir ļoti dažāds un neregulārs.  Faktiski te ir arī atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu: vai pieaugušo izglītotājs ir profesija Latvijā? Nē, jo mēs pašlaik ikdienā spējam nodarbināt ļoti maz cilvēku kā profesionālus pieaugušo izglītotājus. Vai mums ir vajadzīgi kvalitātes kritēriji cilvēkiem, kas izglīto pieaugušos? Jā, ir vajadzīgi. Arī Nuisla kungs norāda, ka prasme izglītot, prasme organizēt, prasme konsultēt un ieteikt, digitālās prasmes, prasme plānot mācību programmu, prasme atbalstīt klausītājus būtu noderīgas jebkurā kontekstā un aktivitātē, bet pieaugušo izglītotāju profesionālajai attīstībai jābūt nepārtrauktai un jāattīstās līdz ar pieprasījuma attīstību.

Dažāda veida pieaugušo izglītības programmas un kursus, sludinot publiskos iepirkumus, iepērk valsts un pašvaldību organizācijas. Ja darba uzdevumā samērā precīzi var definēt programmu, kursu tēmas, tad grūtāk ir izvirzīt prasības programmu, kursu īstenotājam, izglītotājam. Līdz ar to biežāk izvirzītās prasības ir augstākā izglītība un konkrētās tēmas pārzināšana, bet vai ar to pietiek?

Jau iepriekš minētie projekti parādīja, ka pieaugušo izglītotājam, organizējot mācību procesu, ir jāuzņemas vairākas lomas. Pirmkārt, viņam ir jābūt ekspertam izklāstāmajā jautājumā. Ja agrāk pieeja zināšanām bija ierobežota, tad tagad interneta izmantošana nodrošina ātru informācijas atrašanu, līdz ar to izglītotājam regulāri jāseko līdzi jaunumiem, jauninājumiem izklāstāmajā materiālā un rūpīgi jāpārdomā materiāla atlase, strukturizēšana, tā iespējamā saistība ar klausītāju pašu pieredzi. Otrkārt, izglītotājam jābūt klausītājus atbalstošam.  Pacietība, individuālais atbalsts un izglītojamā nepārtraukta motivācija ir ļoti svarīgi aspekti izglītības procesā. Trešā loma ir gids un konsultants: palīdzēt atrast nepieciešamo informāciju, norādīt perspektīvas, dot padomu, ieteikt iespējamos risinājumus. Ceturtā loma ir koordinators: organizēt mācību procesu un mācību vidi tā, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus, dokumentēt mācību procesu un padarīt to caurspīdīgu. Un piektkārt – mācību progresa vērtētājs: veidot skaidru un saprotamu zināšanu un darbību novērtēšanas sistēmu, fiksēt mācīšanās progresu, novērtēt sasniegumus. Šo lomu īstenošana nodarbībās ir liels izaicinājums katram izglītotājam, tāpēc ir svarīgi būt kompetentam pieaugušo izglītībā. Ko tas nozīmē?

Mērķa grupas pieaugušo izglītībā ir ļoti dažādas. Par pieaugušo uzskata cilvēku vecumā no 15 gadiem līdz viņa varēšanai mācīties. Tas nozīmē, ka vecuma robežas klausītājiem vienā grupā var būt ļoti plašas. Līdz ar to ir svarīgi, lai izglītotājam būtu zināšanas par to, kā mācās pieaugušie un kādas ir vecumposma uztveres īpašības. Zināt, ka pastāv vairāki mācīšanās stili, kurus plaši savos darbos aprakstījuši tādi zinātnieki kā D. Kolbs (D. Kolb), P. Honejs (P. Honey) un A. Mumfords (A. Mumford). Pēdējie divi zinātnieki,  papildinot D. Kolba teoriju, atgādina, ka auditorijā vienmēr būs cilvēki, kuri klausoties izglītotājā domās: 1) man nepieciešams laiks, lai par to vēl padomātu; 2) kā tas varētu man noderēt vēl kaut kur?; 3) kā es to varētu izmantot praktiski?; 4) es gribu pamēģināt vēlreiz!  Šīs zināšanas ļaus izglītotājam, gatavojot nodarbības, izvēlēties atbilstošu vielas apjomu, vielas izklāsta ātrumu un atbilstošas interaktīvās mācību metodes.

Izglītotājam, gatavojot tikai vienu nodarbību vai arī izstrādājot garāku mācību programmu, ir labi jāpārzina izklāstāmā tēma un jābūt pamatzināšanām tās sagatavošanā. Izvēloties piedalīties nodarbībās, pieaugušie ļoti labi zina, kāpēc viņi ir šeit un ko viņi vēlas uzzināt, kā turpmāk plāno izmantot iegūtās zināšanas un prasmes. Tieši tāpēc izglītotājam ļoti labi jāpārzina tēma, par kuru viņš gatavojas runāt. Šeit nevar būt tikai teorētisks vielas izklāsts, jo bieži nodarbību dalībnieki ir praktiķi. Izglītotājam viņa zināšanu bagāžā jābūt pietiekami daudz praktisko piemēru, lai ne tikai izstāstītu, bet arī demonstrētu/parādītu, kā šīs zināšanas pielietojamas praksē. Šeit vēlreiz gribu uzsvērt audio, vizuālo un kinētisko uztveri, jo kāds atcerēsies, ko izglītotājs teica, kāds atcerēsies, ko rādīja, bet kāds atcerēsies, ka pats mēģināja. Dažādos pētījumos pierādīts, ka pieaugušie pēc pāris dienām precīzi no lasītā atceras 10%, no dzirdētā – 20%, no redzētā – 30%, no dzirdētā un redzētā 40%, no apspriestā,  – 60%, no diskusijās atrastiem un paša formulētiem secinājumiem – 80%. Izglītotāja gatavību diskutēt klausītāji vienmēr vērtē atzinīgi. Izglītotājam ir jāprot ieinteresēt izglītojamos, panākt dalību, iesaisti jautājumu apspriešanā, dalīšanos viedokļos, savas pieredzes izklāstu, bet šim posmam jābūt plānotam laika un tēmas ietvaros. Nodarbību vada izglītotājs, nodarbībai ir mērķis un klausītāju aktivitātēm jābūt organizētām nodarbības mērķa sasniegšanai. Nodarbības dalībnieks tikai tad jutīsies kā procesa dalībnieks, ja arī viņam tiks dota iespēja izteikt savu viedokli, dalīties pieredzē, jautāt.

Ne vienmēr visu vielu var izklāstīt nodarbības laikā, tāpēc ļoti svarīgi ir motivēt izglītojamos turpināt papildināt zināšanas patstāvīgi, kā arī norādīt avotus. Plānojot nodarbības, būtiski ir saskaņot teorētiskā materiāla un praktisko nodarbību (ja iespējams) apjomu. Aizvien populārāka kļūst praksē balstīta mācīšanās. Katram izglītotājam jāizvērtē šāda iespēja atbilstoši tēmai, atvēlētajam laikam un nepieciešamībai. Protams, atbildīgs un rūpīgi pārdomājams ir jautājums par metodisko materiālu izstrādi programmas satura apguvei. Ko saņems klausītāji? Vai tā būs prezentācija, kuru izsniegs pirms nodarbības sākuma, lai dalībnieki varētu veikt piezīmes jeb tas būs tēmas apkopojums nodarbības beigās, jeb tie būs atsevišķi uzdevumi? Plānojot nodarbību būtu vēlams vispirms noskaidrot (ja iespējams), ko izglītojamie zina par konkrēto tēmu un ko viņi vēlas vēl uzzināt, lai izglītotājs spētu kvalitatīvi sagatavoties un nodarbībā sniegt jaunas, pieredzē un praksē balstītas zināšanas. Protams, jāpārdomā arī nodarbības vai kursa nobeigums. Ne vienmēr nodarbības noslēgumā nepieciešama iegūto zināšanu novērtēšana.  Tas drīzāk darāms garāka kursa, programmas noslēgumā, bet nodarbības noslēgumā vēlams noskaidrot, vai visi izskatāmie jautājumi bija saprotami, vai klausītājiem nav palikuši neuzdoti, bet attiecīgajā tēmā svarīgi jautājumi. Šādi plānojot katru nodarbību ir iespēja izvairīties no vienvirziena (izglītotājs – klausītājs) zināšanu nodošanas un panākt izglītojamo aktīvu iesaisti mācību procesā.

Izglītības sistēmā tiek piedāvātas dažādas interaktīvās metodes, kuru prasmīga izmantošana nodarbību norisē padara zināšanu apguves procesu interesantu, un izglītotājs ir tikai palīgs, saites nodrošinātājs starp jaunajām zināšanām un izglītojamo. Zināšanu apguves procesā izglītojamais nav tikai klausītājs, bet ir aktīvs izglītības procesa dalībnieks. Jo vairāk dažādu interaktīvo metožu pārzina un izmanto izglītotājs, jo interesantākas un uz sasniedzamo rezultātu orientētas būs nodarbības.

Izglītotājam ļoti svarīgas ir labas plānošanas un organizatoriskās prasmes, laika izjūta nodarbības laikā. Nodarbību plāno konkrētā vietā un konkrētā laika nogrieznī. Parasti tā ir 90 minūšu nodarbība pieaugušajiem. Te ir svarīgi jau iepriekš zināt, cik liela būs grupa un kādā telpā notiks nodarbība. Vai būs iespējams izmantot datoru un ekrānu, ja nepieciešams? Vai telpu iespējams aptumšot? Vai galdi ir stacionāri jeb tos iespējams pārvietot, grupēt? Vai telpa ir vēdināma? Vai būs iespējas izmantot interaktīvās metodes, kas saistītas ar pārvietošanos telpā?

Otrs svarīgs aspekts – cik prasmīgi notiek plānošana nodarbību laikā. Izmantojot interaktīvās mācību metodes, izglītojamo uzmanību var noturēt visu laiku, bet, ja izmanto lekcijas formu, tad jāatceras, ka pēc 23 minūtēm uzmanīgi ir vairs tikai 50% klausītāju, bet pēc 45 minūtēm uzmanība auditorijā ir samazinājusies līdz 0%, visi gaida pārtraukumu, kas izglītotājam būtu jāievēro. Nodarbību plānošanā būtiski atcerēties, ka zināšanas cilvēks uztver ne tikai ar dzirdi, bet arī ar redzi un tausti, tāpēc svarīgi ir padomāt pat dažādiem piemēriem un zināšanu pasniegšanas veidiem, grupu darbu un diskusijām.

Runājot par mācību vidi – tā nav tikai telpa, bet runa ir arī par mācībām labvēlīgu emocionālo vidi nodarbību laikā. Parasti pieaugušo izglītībā mērķa grupa nav viendabīga. Šeit ir dažāda vecuma, dažādu profesiju, dzimumu, tautību cilvēki ar dažādiem izglītības līmeņiem. Arī zināšanu līmeņi, izpratne un uztveres ātrums var būt atšķirīgi, tāpēc svarīgi izglītotājam nodrošināt pozitīvu emocionālo vidi, nepieļaut neiecietības izpausmes, izolāciju un diskrimināciju, nodrošināt brīvu diskusiju vidi un dažādu viedokļu paušanas iespējas. Svarīgi ir arī noteikumi, par kuriem tiek panākta vienošanās nodarbības sākumā: mobilo telefonu lietošana, staigāšana ārpus nodarbību telpas, jautājumu uzdošanas kārtība un citi aspekti, kuru ievērošana kopumā veido patīkamu sajūtu dalībniekiem.

Izglītotājam svarīga ir spēja analizēt, un kritiski domāt, ātri pieņemt izsvērtus lēmumus, jo bieži vien priekšstati par mērķa grupu, par tās vajadzībām un pamazināšanām var neatbilst izglītotāja gaidām. Gaidas par grupas zināšanu līmeni var izrādīties neatbilstošas realitātei. Turklāt var izrādīties, ka atsevišķu indivīdu zināšanu līmenis ir pārāk augsts vai pārāk zems, salīdzinot ar pārējiem klausītājiem. Šajos gadījumos izglītotājam ātri jānovērtē reālā situācija un jāpieņem lēmums, kā viņš strādās, lai visi klausītāji tiktu iesaistīti un gūtu pozitīvu rezultātu. Vēl viena situācija – mācību progresa analīze – kā izglītotājs to redz, lai novērtētu klausītāju sasniegumus. Garākas mācību programmas vai kursa nobeigumā tie būs strukturēti gala pārbaudījumi – ieskaite vai eksāmens, bet kā novērtēt 90 minūšu nodarbības laikā gūtās zināšanas? Šeit var būt gan neliela diskusija, gan vienā teikumā apkopots secinājums, gan atvērtie jautājumi, gan īsas rakstiskas atbildes uz jautājumiem: 1) Ko es šodien uzzināju? 2) Ko es vēl gribēju pajautāt/uzzināt? Kas man palika neskaidrs? Analizējot atbildes, izglītotājs spēs izdarīt secinājumus, lai sekmīgi sagatavotos nākošajai nodarbībai.

Vēl viens būtisks kritērijs pieaugušo izglītotāja darbā – digitālās prasmes. Pirmkārt, tā ir spēja ātri un prasmīgi orientēties interneta dzīlēs, otrkārt – kritiski izvērtēt pieejamo informāciju un veikt nepieciešamās informācijas apkopojumu, analīzi, treškārt - prast izmantot jaunās tehnoloģijas nodarbību laikā un mudināt izglītojamos to darīt patstāvīgi. Nodarbībās pozitīvi tiek vērtēti vizuālie materiāli, kas pasniegti izdales veidā, salīdzinošās tabulās, diagrammas jeb attēli. Lai tos izveidotu, izglītotājam nepieciešamas atbilstošas digitālās prasmes. Mūsdienās aizvien vairāk cilvēku ir gatavi un pat dažādu apstākļu ietekmē spiesti mācīties attālināti, izmantot kvalitatīvas tālmācības programmas. Šādā gadījumā izglītotājam jābūt ļoti labi digitāli sagatavotam, lai šo procesu spētu kvalitatīvi sagatavot un īstenot.

Apkopojot iepriekš pausto, pieaugušo izglītotājam ieteicamās prasmes un kompetences ir:

  • zināšanas par to, kā mācās pieaugušie un kādas, ir dažādu vecumposmu uztveres īpatnības;
  • teicama izklāstāmās tēmas pārzināšana;
  • prasme sagatavot kvalitatīvu mācību nodarbību/izstrādāt mācību programmu;
  • dažādu mācību metožu pārzināšana un prasme tās prasmīgi pielietot pieaugušo auditorijā;
  • spēja ieinteresēt un motivēt mācību procesa dalībniekus zināšanu apguvei – pirms mācību procesa, tā laikā, turpmākai zināšanu apguvei;
  • darba plānošana un organizācija;
  • pozitīvas mācību vides veidošana;
  • prasme analizēt un kritiski domāt, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību;
  • zināšanu, mācību progresa novērtēšana;
  • digitālās prasmes.

Protams, nav metodikas un kritēriju, kā novērtēt, cik lielā mērā pieaugušo izglītotājam ir attīstītas minētās prasmes un kompetences, tāpēc to noteikšanai būtu izmantojamas intervijas, pašnovērtējuma testi, klausītāju, kolēģu un uzņēmēju vērtējums. “Kvalitāte ir tāda, kādu to redz klients, un viņš nolemj, cik tas ir svarīgi.” Braiens Treisijs.

Prezentāciju par Pieaugušo izglītotāja ieteicamo kompetenci skatīt šeit!

Ingrīda Mikiško
Sociālo zinātņu maģistre socioloģijā, Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības direktore, Eiropas Pieaugušo izglītības asociācijas valdes locekle. Aktīvi piedalās mūžizglītības politikas izstrādē un īstenošanā, vada nodarbības, izstrādā un īsteno starptautiskos projektus, tajos iesaistot dažādu sociālo grupu pārstāvjus. Piedalījusies vairāku starptautisko pētījumu izstrādē par priekšlaicīgi skolu pametušo jauniešu re-integrāciju izglītībā.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email
Refresh comments Enable auto refresh

Näytetään 1 - 1 1:sta
  • Käyttäjän Dace Puriņa kuva

    Paldies par izsmeļošo un analītisko rakstu; ļoti interesants.

    To lasot man radās pārdomas par to, ka pieaugušo izglītotājam bez pieminētajām 10 ieteicamajām kompetencēm varētu būt svarīga vēl viena kompetence, proti, “vēlme mācīties pašam”. Ar to saprotu ne tikai pieaugušā izglītotāja mācīšanos (savas kompetences papildināšana) no citiem pieaugušo izglītotājiem, bet arī no tiem pieaugušajiem ar kuriem viņš/ viņa strādā to prasmju un kompetenču pilnveidošanas laikā.

    Cits būtisks jautājums, kas radīja pārdomas- kā nodrošināt, lai pieaugušo izglītotājs teicami pārzina izklāstāmo tēmu? Lielākajā vairumā gadījumu šī kompetence var piemist tikai cilvēkam, kas ikdienā praktiski darbojas konkrētā nozarē, t.i. praktiķim. Kā rezultātā man interesanti turpmāko diskusiju jautājumi varētu būt- vai pieaugušo izglītotājam ir jābūt praktiķim nozarē, kas ir papildinājis savas zināšanas un kompetences, lai prastu strādāt ar pieaugušajiem mācīšanās procesā, pārzinātu mācīšanās metodes utt. un kā nozares praktiķus motivēt iesaistīties šajā procesā…. un vai tas ir nepieciešams?