chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Plataforma electrónica dedicada a la enseñanza para adultos en Europa

 
 

Blog

Pizzas, taxis y aprendizaje de adultos: el desarrollo profesional en el mundo digital

03/01/2019
por Rumen HALACHEV
Idioma: ES
Document available also in: EN HR CS FR SL HU DE EL LV IT PL

/lv/file/adult-learning-and-gig-economyAdult learning and the gig economy

Adult learning and the gig economy

 

El coordinador temático de EPALE Andrew McCoshan analiza por qué el aprendizaje de adultos tiene que emular a las empresas digitales de taxis o reparto de pizza a domicilio que están transformando el mundo del trabajo.

 

La economía bajo demanda o gig economy constituye una nueva forma de organizar el trabajo. Se trata de plataformas en línea que ponen en contacto a los consumidores con los proveedores de productos y servicios. Por otra parte, las personas pueden postularse a título individual para realizar proyectos o encargos de corta duración o gigs. El término gig significaba originalmente «bolo», por lo que se circunscribía al ámbito de la música. La revolución digital ha hecho posible que surjan empresas como Uber o Airbnb, ampliando tremendamente las oportunidades de autoempleo. Estas plataformas en línea ofrecen empleo a profesionales cualificados como diseñadores, editores, programadores o técnicos de sonido. También se crean oportunidades de autoempleo para perfiles menos cualificados, como conducir un taxi o realizar entregas a domicilio en bicicleta.

No sabemos aún con certeza lo que implica esta revolución para el desarrollo profesional, aunque sin duda va a suponer una profunda transformación. Desde hace tiempo somos todos conscientes de que ya no existen los «empleos para toda la vida»; hace ya casi veinticinco años que Charles Handy acuñó la expresión «trabajo por carteras». La cantidad de trabajadores autónomos no ha cambiado de manera sustancial desde entonces, aunque sí lo han hecho las actitudes:

«Hoy en día, prestar servicios de consultoría o trabajar por cuenta propia para cinco empresas al mismo tiempo es todo un honor profesional. Da muestra de la valía de la persona. Trabajar desde casa o desde una cafetería, poner en marcha empresas con equipos de consultores y autónomos con los que solo se tiene contacto por Internet… son muestras de iniciativa, creatividad y adaptabilidad muy apreciadas en el entorno laboral actual».

Micha Kaufman – Cofundador y director general de Fiverr

Las plataformas digitales también permiten a los emprendedores acceder más fácilmente al mercado de trabajo y, en palabras de Arun Sundararajan, «dado que estas plataformas ofrecen capas de confianza, marca y experiencia bajo demanda, la necesidad de especializarse antes de estar lo bastante cualificado como para convertirse en proveedor es menor». La economía bajo demanda también permite a las empresas ahorrar recursos: menos prestaciones, oficinas y formación.

 

Pros y contras

Las nuevas formas de trabajo como la gig economy tienen ventajas y desventajas. Las empresas reducen costes al no disponer ya de una plantilla a jornada completa a la que deben formar, pero ¿cómo se forman los trabajadores entonces? Puede vender su talento a través de Internet si cuenta con las competencias necesarias, pero ¿qué ocurre si no posee conocimientos suficientes? ¿Cómo puede desarrollarlos? La forma de trabajar puede aportar destrezas muy útiles, pero ¿cómo justificarlo adecuadamente?

¿Cómo debería reaccionar la comunidad de aprendizaje de adultos ante tales retos? Muchos de los problemas que genera la economía bajo demanda no son nuevos, pero podrían adquirir una magnitud muy distinta si afectan a gran número de trabajadores. En lo que se refiere a formación, los autónomos y los trabajadores a media jornada siempre han estado en desventaja con respecto a los que disfrutan de un contrato indefinido: estos últimos se benefician de estructuras de recursos humanos y formación, especialmente en las grandes empresas. Podríamos afirmar que la formación en el marco de la economía bajo demanda es, en su mayoría, de carácter no formal. Las personas añaden destrezas o conocimientos a su cartera de competencias para poder llevar a cabo un determinado encargo con éxito.

Quizás nuestra mayor preocupación deberían ser los trabajadores menos cualificados. Como se explica en este artículo:

Para los optimistas, [la economía bajo demanda] promete un futuro de emprendedores mejor preparados e innovación desbordante. Para los pesimistas, augura un futuro disonante de trabajadores despojados de sus derechos y a la caza de su siguiente trabajo a destajo.

Los trabajadores menos cualificados reciben menos formación formal que los más cualificados. Si se limitan a trabajos como conducir un taxi o repartir pizzas, probablemente sus posibilidades de acceder a la formación formal sean aún menores.

 

Aprendizaje de adultos: como la pizza a domicilio

Afortunadamente, el sector del aprendizaje de adultos está ya muy ducho en estas lides. Esta experiencia previa debe trasladarse al mundo digital.

Aunque la economía bajo demanda se encuentre aún en pañales, es bastante evidente que el aprendizaje de adultos debe servirse de plataformas y herramientas similares para satisfacer las necesidades de sus alumnos.

Del mismo modo que estas plataformas ponen en contacto a compradores y vendedores de pizzas, debemos poner en contacto a educadores de personas adultas y alumnos. Debemos emplear dichos espacios para crear entornos en los que los educadores de personas adultas puedan desarrollar enfoques innovadores para abordar necesidades nuevas y emergentes. 

Estos enfoques tienen un elevado precio, y requieren inversión y colaboración con otros agentes implicados. No obstante, es posible realizar pequeños avances a otros niveles:

  • Podríamos servirnos de las tecnologías digitales para poner a disposición de las personas pequeñas porciones de aprendizaje acreditado, cuando y donde lo deseen.
  • Podríamos desarrollar opciones en línea para que los trabajadores validen su aprendizaje no formal e informal: la tecnología digital ofrece un gran potencial para dar soporte a procesos de validación sencillos y accesibles.

Asimismo, debemos estudiar cómo podrían adquirir y desarrollar sus competencias las personas que realicen estos nuevos trabajos. Proyectos como el estudio CrowdLearn, desarrollado por la Universidad de West London y el Oxford Internet Institute y financiados por Cedefop, despejarán algunas de estas incógnitas. La comunidad dedicada al aprendizaje de adultos no solo debe prepararse para estas nuevas formas de empleo sino también aprovechar las oportunidades que le brindan.


Andrew McCoshan trabaja en el sector de la educación y la formación desde hace más de treinta años. Durante los últimos quince, ha realizado estudios y evaluaciones para la UE, y anteriormente fue consultor en el Reino Unido. Andrew es actualmente consultor e investigador independiente, miembro del equipo de expertos del ECVET para el Reino Unido e investigador jefe asociado del Centro de Desventajas Educativas de la Dublin City University (Irlanda).

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Mostrando del 1 - 10 al 13
  • Imagen de Ewa Maria Grzesiak
    Barierą w kształtowaniu rynku pracy on-line są nie tylko przeszkody ze strony potencjalnych pracowników (jak np. brak umiejętności cyfrowych), ale również bariery ze strony firm (lepiej żeby pracownik siedział "przy biurku"). Ta mentalność powoli się zmienia, ale jeszcze daleka droga przed nami.
  • Imagen de Sabīne Šķēle Stepanova
    Lasot rakstu, radās pārdomas par to, vai un kā šadas idejas par veiksmīgas karjeras iespējām mūsdienu tiešsaistes pasaulē ir iespējams realizēt izglītības jomā. 
    Domājot par mūžizglītību un pieaugušo izglītību Latvijā, protams, šis varētu būt lielisks veids, kā ekonomēt laika un finanšu resusrsus cilvēkiem, kuri vēlas izglītoties, bet šādas iespējas ir tikai galvaspilsētā vai lielākajās pilsētās. Piemēram, ar tiešsaistes semināru, lekciju un prezentāciju mateiāliem varētu rīkoties arī tiešsaistē, kas būtiski samazinātu gan finansiālās izmaksas (braukšana ar transportlīdzekļiem), gan arī ceļā pavadītais laiks. No pieredzes saku, ka šāda veida piedāvājums krietni atvieglotu cilvēku izglītošanos ne tikai mūžizglītības kontekstā, bet arī dažādu interešu izglītības un platformu apguvē. Piemēram, ja cilvēks atrodas Apē, bet Līderības un vadības treniņnodarbība, kura ilgst apmēram 3h, norisinās Rīgā, nodarbību skaits 5reizes divu mēnešu garumā, kuras maksā apmēram 500eiro, šādam cilvēkam nešķitīs sasistošas nevis tādēl, ka viņš tās nevarētu atļauties apmeklēt vai intereses trūkuma dēļ, bet tās viņam nešķitīs saistošas lielo izmaksu un laika patēriņa dēļ. 
    Aizvien vairāk šie tiešsaistes mehānismi darbojas privātā biznesa jomā, bet oficiālajā mūžizglītības kontekstā novērojama krietni mazāk. 
    Domāju, ka ar laiku šādas funkcijas ieviesīsies arī izglītības jomā, jo, skatoties uz provincē esošajām problēmām - atrast sertificētus speciālistus (piemēram, fizikas, ķīmijas, matemātikas, tehniskās jaunrades pedagogus, utml.), nodrošināt pedagogaqm pilnas slodzes darbu un atalgojumu, veicinās šādas pārmaiņas, lai tos piesaistītu darbam ko var veikt tiešsaistē. 
    Manuprat, ikviena darba veicējam ir jābūt sava darba profesionālim, kurš neatkarīgi no darba vietas un apjoma, spēj savu darbu plānot un izpildīt atbilstoši saistībām, kuras ir uzņēmies. 
  • Imagen de Sabīne Šķēle Stepanova
    Lasot rakstu, radās pārdomas par to, vai un kā šadas idejas par veiksmīgas karjeras iespējām mūsdienu tiešsaistes pasaulē ir iespējams realizēt izglītības jomā. 
    Domājot par mūžizglītību un pieaugušo izglītību Latvijā, protams, šis varētu būt lielisks veids, kā ekonomēt laika un finanšu resusrsus cilvēkiem, kuri vēlas izglītoties, bet šādas iespējas ir tikai galvaspilsētā vai lielākajās pilsētās. Piemēram, ar tiešsaistes semināru, lekciju un prezentāciju mateiāliem varētu rīkoties arī tiešsaistē, kas būtiski samazinātu gan finansiālās izmaksas (braukšana ar transportlīdzekļiem), gan arī ceļā pavadītais laiks. No pieredzes saku, ka šāda veida piedāvājums krietni atvieglotu cilvēku izglītošanos ne tikai mūžizglītības kontekstā, bet arī dažādu interešu izglītības un platformu apguvē. Piemēram, ja cilvēks atrodas Apē, bet Līderības un vadības treniņnodarbība, kura ilgst apmēram 3h, norisinās Rīgā, nodarbību skaits 5reizes divu mēnešu garumā, kuras maksā apmēram 500eiro, šādam cilvēkam nešķitīs sasistošas nevis tādēl, ka viņš tās nevarētu atļauties apmeklēt vai intereses trūkuma dēļ, bet tās viņam nešķitīs saistošas lielo izmaksu un laika patēriņa dēļ. 
    Aizvien vairāk šie tiešsaistes mehānismi darbojas privātā biznesa jomā, bet oficiālajā mūžizglītības kontekstā novērojama krietni mazāk. 
    Domāju, ka ar laiku šādas funkcijas ieviesīsies arī izglītības jomā, jo, skatoties uz provincē esošajām problēmām - atrast sertificētus speciālistus (piemēram, fizikas, ķīmijas, matemātikas, tehniskās jaunrades pedagogus, utml.), nodrošināt pedagogaqm pilnas slodzes darbu un atalgojumu, veicinās šādas pārmaiņas, lai tos piesaistītu darbam ko var veikt tiešsaistē. 
    Manuprat, ikviena darba veicējam ir jābūt sava darba profesionālim, kurš neatkarīgi no darba vietas un apjoma, spēj savu darbu plānot un izpildīt atbilstoši saistībām, kuras ir uzņēmies. 

  • Imagen de Jolanta_ Zastavnaja_
    No vienas puses, darbinieki, kas ilglaicīgi strādā vienā darbavietā un savu darbu veic izcili, savā ziņā tiek uzskatīti par lojālākiem nekā tādi darbinieki, kas maina savas darba vietas bieži. Tas , manuprāt , ir atkarīgs no darba vietas jomas un specifikas, kā arī darbinieka personībai. Mūsdienās mainās prasības pret darba ņēmēju. Kas kādreiz tika uzskatīts par stabilām vērtībām, kas nemainās,  tas mūsdienās 21.gs tiek uzskatīts ,ka pastāvēs, tas , kas mainīsies. Saistībā ar jaunā laikmeta prasībām, darba ņēmēji konkurētspējīgi ir tie, kuri izglītojas, mainās līdzi laikmetam, ir ar daudzpusīgu pieredzi. Kas nebūt neiet roku rokā ar piesaisti vienai darba vietai. 
  • Imagen de Liene Niedola
    21.gs. darbiniekam ir jābūt elastīgam un jāprot pielāgoties dažādām situācijām, darba vidēm. Uzskatu, ka Latvijā, kā postpadomju valstī vēl ļoti daudz ir dzirdami stereotipi par to, ka vienā darba vietā ir nepieciešams strādāt visu mūžu, ka darba vietas maiņa neko labu neliecina par darba meklētāju, bet es pilnībā nevēlos piekrist šiem stereotipiem, jo 21.gs. ir jomas, kurās darbinieki tiek piesaistīti uz konkrētiem projektiem, tāpat arī ir speciālisti, kuri veic gabaldarbus, strādā paralēli vairākās vietās, bet ne jau tādēļ, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, bet gan, lai gūtu plašāku pieredzi un būtu augstāk kvalificējams darba tirgū, kur pieredze ir ļoti svarīga.
    Manuprāt, ir jāizskata individuāli iemesli, kādēļ cilvēki ilgstoši nepaliek strādāt vienā konkrētā iestādē. Mēs nevaram skatīties uz to caur padomju laiku prizmas, nepieciešams ir ņemt vērā darba tirgū ienākošo paaudžu īpatnības.
  • Imagen de Renārs Rapa
    Domāju, ka tas ļoti atkarīgs no nozares, kurā strādā. Pēc personīgās pieredzes strādājot izglītības nozarē un privātajā biznesā tirdzniecības jomā secinu, ka tieši pretēji, tiek novērtēts un godināts cilvēks, kurš ilglaicīgi strādā vienā darba vietā. Ir apguvis visus sīkumus un iedziļinājies niansēs, nevis darbs kaut kā izdarīts.  Man šķiet, ka bieža darba vietas maiņa attiecas uz zemāk kvalificētiem darbiem. Speciālistam vai jebkāda līmeņa vadītājam ir vajadzīgs laiks, lai iestrādātos savā amatā un radītu uzticības sajūtu, būt spēcīgam konkrētā darba vietā. Protams, tas atkarīgs no cilvēka. Ja man būtu jāstrādā vairākās darba vietās, domāju, ka darba kvalitāte, veltītais laiks sagatavojoties arī izdalītos, līdz ar to samazinātos ieguldītais darbs, enerģija katrai darba vietai.
  • Imagen de Laima Kronberga
    Šī ir pozitīva ievirze gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, jo paver neaptverami plašas iespējas. Mūsdienās tik tiešām ir daudzas profesijas, kurās darbiniekam ir iespējas izpaust savus talantus izmantojot digitālās platformas. Protams, cik lielā mērā cilvēks ir sagatavots šādam darba tirgum ir katra individuāla attieksme un pieredze attiecībā uz mūžizglītības un pašizglītošanās jēdzieniem kā tādiem. Ir neskaitami daudzi onlain kursi par visdažādākajām tēmām dažādās nozarēs. Pat skolotājiem un iestāžu vadītājiem tika sniegta iespēja apgūt kursu “Kompetenču pieeja mācību saturā” 7 nedēļas mācoties tiešsaistē. Arī es esmu izmantojusi šo iespēju, un vērtēju to ļoti pozitīvi.
  • Imagen de Līga Vecvērdiņa
    Mūsdienas iet uz priekšu, laiks un tehnoloģijas arī turpina iet uz priekšu. Manuprāt, kā darba devējam šī iespēja ir ļoti laba, jo kā jau rakstā tika minēts - nav jāapmāca pilna laika darbinieks, taču vajadzīgais darbs tiek izdarīts. Kā no darba ņēmēja puses man nepatiktu, ka nav šīs stabilitātes sajūtas, kāda ir kad strādā vienā darbā kā pilna laika darbinieks. Taču zinu cilvēkus, kuriem tieši pretēji patīk strādāt dažādās darbavietās un nebūt konkrēti vienā uzņēmumā. Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka rakstura iezīmēm, dzīves interesēm. Šeit vēl ir kurp tiekties, jo lai tas izdodos ir nepieciešama nopietna ideja un programma par savu  kvalifikācijas celšanu tiešsaistē vai kādā citā programmā.
  • Imagen de Elizabet Dobre
    Érdekes, hogy manapság a felsőoktatási intézmények szépen lassan, de elkezdték átvenni a digitális technológia használatát, vagyis van olyan intézmény, akiknek már nincs szüksége a saját diákjaikkal személyes kontaktra, ehelyett kiküldik az előadásokat  videó formátumban a diákoknak a levetített diaanyagokkal együtt majd a legelső személyes találkozás a vizsgán történik a tanárral (vagy esetleg még akkor sem). Szerintem maga ez a fajta digitalizáció egy felsőoktatási intézmény esetén nem a legelőnyösebb tanulási formát eredményezi.