chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Plataforma electrónica dedicada a la enseñanza para adultos en Europa

 
 

Blog

Aprendizaje de adultos y desigualdades: ¿qué preguntas deben plantearse a la hora de diseñar los itinerarios de mejora de las capacidades?

29/03/2018
by Simon BROEK
Idioma: ES
Document available also in: EN FI DE FR LV ET EL IT PL HU HR

/es/file/inequalities-and-adult-learningInequalities and adult learning

Inequalities and adult learning

El aprendizaje de adultos está considerado de forma generalizada como una herramienta para la inclusión social, pero el coordinador temático de EPALE, Simon Broek, muestra otra opinión diferente: que si no se implementa adecuadamente, el aprendizaje de adultos puede contribuir, de hecho, a agravar las desigualdades.

En las últimas décadas, en muchos documentos políticos (a nivel europeo), el aprendizaje de adultos se ha asociado a una segunda oportunidad, una forma de resolver las carencias de cualificaciones, las desigualdades y la disparidad de oportunidades entre diferentes grupos de adultos. Además, según la iniciativa Itinerarios de mejora de las capacidades:

Cerca de setenta millones de europeos se desenvuelven a duras penas con habilidades básicas en lectura y escritura, cálculo y utilización de herramientas digitales en su vida cotidiana. Sin estas aptitudes, corren un mayor riesgo de caer en el desempleo, la pobreza y la exclusión social.

Itinerarios de mejora de las capacidades tiene por objetivo ayudar a los adultos a adquirir un nivel mínimo de alfabetismo, conocimientos matemáticos y habilidades digitales o a adquirir un conjunto más amplio de habilidades dirigiéndolos hacia una cualificación de grado secundario superior o equivalente (nivel 3 o 4 en el Marco Europeo de Cualificaciones [EQF-MEC] en función de las circunstancias de cada país).

¿El aprendizaje de adultos agrava las desigualdades?

Existe, no obstante, otro punto de vista acerca de la relación entre el aprendizaje de adultos y las desigualdades, el que asegura que las incrementa. Analicemos esta cuestión.

Numerosos estudios han afirmado que el nivel educativo influye en la participación de los adultos. Las personas que han finalizado al menos la educación secundaria superior tienen tres veces más probabilidades de participar en programas de aprendizaje de adultos. Esto se conoce como el efecto Mateo de la ventaja acumulada: quienes tienen oportunidades obtienen un mayor beneficio de ellas, mientras que quienes no las tienen se quedan estancados.

El caso de la automatización

La OCDE llevó a cabo un análisis sobre la proporción de puestos de trabajo susceptibles de ser sustituidos por procesos de automatización:

  • El 15 % de los trabajos podrían realizarlos ordenadores y máquinas
  • El 30 % de los trabajos corren un riesgo considerable de ser completamente automatizados.

Estas cifras parecen alarmantes, pero no se trata de algo inusual: los trabajadores siempre se han adaptado y seguirán haciéndolo.

Para que puedan adaptarse, es necesario dotar a los trabajadores de las competencias adecuadas, y aquí radica el problema del aumento de las desigualdades en el ámbito del aprendizaje de adultos.

El análisis de la OCDE (realizado a partir del trabajo del Programa para la Evaluación Internacional de Competencias de Adultos [PIAAC]) muestra que es más probable que la automatización provoque una mayor polarización del mercado de trabajo que el desempleo masivo. Quienes no posean las habilidades y competencias para conseguir trabajos de mayor nivel tendrán menos oportunidades de progresar en su vida profesional y privada.

Es bien sabido que los adultos con baja cualificación participan menos en la formación que quienes están altamente cualificados. Por otra parte, las pymes ofrecen menos formación a sus empleados que las empresas de mayor tamaño. A tenor de estos datos, las posibilidades de formación de las personas infracualificadas tienden a agrandar la polarización en lugar de resolverla. Esto responde también al hecho de que a los empresarios les resulta más rentable invertir en personas ya formadas que formar al personal desde cero.

Itinerarios de mejora de las capacidades

¿Cómo podemos garantizar que las nuevas políticas sean parte de la solución y no del problema? Esta es una pregunta a la que los responsables de elaborar las políticas nacionales y las partes interesadas en el aprendizaje de adultos deben responder cuando diseñen su estrategia de Itinerarios de mejora de las capacidades. Pero hay otras preguntas a tener en cuenta, como:

  • ¿En qué medida el aprendizaje de adultos es accesible para todos los adultos? ¿A qué obstáculos se enfrentan estas personas cuando emprenden un itinerario de aprendizaje?
  • ¿Cómo se motiva a las personas que necesitan iniciar un aprendizaje? ¿Qué estructuras de apoyo existen para las personas en situación de desventaja?
  • ¿Cuál es el grado de efectividad de las políticas de divulgación para atender a las personas que más ayuda necesitan?
  • ¿En qué medida el aprendizaje está adaptado a las necesidades de las personas que más lo necesitan?

Para concluir, el objetivo de los Itinerarios de mejora de las capacidades es proporcionar a todos los adultos oportunidades para mejorar sus capacidades; sin embargo, esto significa que las políticas deben ir dirigidas a grupos a los que es difícil acceder e implicar, lo cual es un proceso costoso con resultados inciertos. Por esta razón es necesario generar políticas que no se conformen con cosechar solo los frutos al alcance de la mano, sino que lleguen también un poco más lejos y establezcan sistemas en los que el aprendizaje de adultos sea, de forma incuestionable, la solución para las desigualdades.


Simon Broek ha participado en varios proyectos europeos de investigación sobre educación, cuestiones relacionadas con el mercado laboral y compañías de seguros. Ha sido asesor de la Comisión Europea, el Parlamento Europeo y las agencias europeas competentes en materia de políticas de educación, aprendizaje permanente y aspectos relacionados con el mercado laboral; es además socio director del Ockham Institute of Policy Support.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Mostrando del 1 - 10 al 15
  • Imagen de Ilze Biteniece
    Uzskatu, ka nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr būs, un tas nav atkarīgs no tā vai cilvēkam ir atbilstoša izglītība. Jo izglītība nav tas kritērijs, kas raksturo cilvēka vienlīdzību. Ikvienam cilvēkam ir savs viedoklis, savi paradumi un uzskati, pēc kuriem viņš arī dzīvo. Manuprāt, mūsdienās ir daļa cilvēku, kas tikai spēj kritizēt un nosodīt citus, bet paši neko nevēlas apgūt un mainīt, tikai sūdzas par to cik viss ir slikti.
    Tas, kāds ir izglītības līmenis un arī prasmes cilvēkam ir atkarīgs no viņa paša. Cik viņš ir apņēmīgs un vai viņš vispār vēlas uzzināt un tiekties pēc jaunām zināšanām un prasmēm. Domāju, ka fakts, ka vairāki arodi tiks automatizēti nākotnē nemainīs to, ka daļa pieaugušie nav ar atbilstošu izglītību un prasmēm, jo, ja nav vēlmes izzināt un mācīties, tad arī iespēju apgūt izglītību viņi neizmantos. Kas gribēs, tas apgūs un mācīsies!
    Ir darbadevēji, kas ir ieinteresēti, lai viņu darbinieks apgūst prasmes, tāpēc nodrošina tiem izglītības iespējas, taču arī pašam darbiniekam ir jāizrāda vēlme un iniciatīva apgūt!

  • Imagen de Inese Ulmane
    Šādos brīžos daudz atkarīgs no darba devēja un apkārtējiem cilvēkiem, no kuriem atkarīgas ikdienas gaitas. Nevienlīdzība vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Katram cilvēkam ir savas ambīcijas, vajadzības un vēlmes , cīņas gars vai vienkārši viņš "peld pa dzīves straumi".
    Svarīgs ir atbalsts no darba devēja puses, lai mazinātu šo sabiedrības plaisu. Ja darba devējs ir gatavs piedāvāt iespēju un atbalstu mazkvalificēta personāla zināšanu pilneidei un, iespējas, karjeras izaugsmes iespējas, tad arī, ne viesiem, bet vismaz daļai radīsies ne tikai iespēja, bet arī vēlme pašpilnveidošanai un ticība sevī.
  • Imagen de Anželika Titova

    Manuprāt, nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr pastāvēs un pieaugušo izglītība nav tas vienīgais iemesls kā dēļ. Visi cilvēki jau pēc savas būtības nav vienādi, katram ir savi dzīves uzskati, pieradumi, viedokļi... Tāpēc izglītības līmenis un prasmju kopums ir atkarīgs tikai no cilvēka motivācijas kaut ko papildus uzzināt, apgūt un virzīties tālāk. Tie cilvēki, kuri papildus nemācas parasti iekšapzinā ir apmierināti ar savas dzīves situāciju, jo viņi tikai lamā un vaino visus apkārt, ka viņi ir tādi, kādi ir, bet paši, lai kaut ko mainītu, neko nedara. Es domāju, ka nav nekādas jēgas biedēt viņus ar to, ka vairāki amati tiks automatizēti nākotnē. Šādiem cilvēkiem ir jāpazaudē viss, lai iesāktu kaut ko darītu un virzītos uz priekšu. Es uzskatu, ka pieaugušo izglītība ir laba lieta. Tai, protams, ir jābūt pieejamai katram, bet nav naivi jādomā, ka visi šo iespēju izmantos – tā nebūs. Laba iespēja vienmēr sasniegs savu mērķauditoriju!

  • Imagen de Andželika Nellija Buņkovska
    Lai gan pastāv nevienlīdzība darba tirgū neizglītotības dēļ, tomēr ir jāņem vērā aspekts, ka mūsdienā izglītība ir pieejam praktiski visiem, visi kas mācās ļoti labi saņem stipendijas, un mācās no valsts līdzekļiem, ir studenti, kas savieno mācības un darbu, lai iegūtu izglitību, kas palīdzēs turpmākajā dzīvē, un samazinās viņu nevienlīdzību starp pārējiem darba tirgū. Vienmēr var atrast iemeslus, lai nemācītos vai attaisojumus, kādēl tad nevar iegūt izglītību, bet visu var sasniegt ar gribas spēku. Pat bezdarbniekiem tiek piedāvāki neskaitāmi kursi visdažādākajās nozarēs, un pat cietumā ir iespēja iegūt izglītību. Mūsdienās nemācēt rakstīt un lasīt ir tiešām jāprot, jo tas ir vajadzīgs ikdienā, un bez tā nevar iztikt. Tāpēc, manuprāt, ir lieki ieguldīt papildus līdzekļus tajā, kas nav vajadzīgs, par šo naudu var piešķirt labāk stipendijas, lai to būtu vairāk, un lai sktudenti būtu motivētāki mācīties.
  • Imagen de Elīna Kairiša
    Es piekrītu autora teiktajam par lielākas nevienlīdzības veidošanos risku. Es neteiktu, ka šis apgalvojums ir viennozīmīgi patiesība un nevar būt citādāk, taču risks noteikti pastāv. Cilvēkiem, kuriem ir zema izglītības, ir zemāka motivācija kaut ko mainīt, jo tas prasa piepūli - mācīties, apgūt, doties uz kursiem, laiks un varbūt pat kādi naudas līdzekļi. Ir tāds izteiciens "āķis lūpā". Gribas domāt, ka tiem, kuriem ir iegūta izglītība, vismaz pārsvaram noteikti, ir šis "āķis lūpā" un viņi saredz jēgu / nozīmi vēl citu prasmju iegūšanai, mācībām, izglītībai un kursiem. Visticamāk sabiedrības daļai, kurai ir šis zemais izglītības līmenis ir par sevi nepārliecinātība, ka spēs kaut ko sasniegt, neredz, ka prasmju apgūšana var uzlabot matisko un finansiālo dzīvi. 
  • Imagen de Jānis Kairišs
    Piekrītu Saimona Broeka viedoklim, ka, ja pieaugušo izglītību neīsteno pareizi, tā var veicināt nevienlīdzību. Latvijai šī raksta jautājums ir aktuāls. Latvijas sabiedrība noveco, jo jaunie un talantīgie ir devušies dzīvot ārzemes. Tiek domāts, kā izglītot sabiedrību kopumā, kā veicināt pieaugušo izglītību, lai paaugstinātu zināšanu līmeni un veicinātu lielāku konkurenci uz darba vietām. Kamēr tiek šāda politika virzīta, ir jāatceras šajā rakstā uzdotie jautājumi - vai tiešām tiek aizsniegta pareizā mērķauditorija ar piedāvātajiem kursiem, vai maz tiek iedrošināti tie, kuriem patiesi ir nepieciešami papildus kursi un kādas atbalsta sistēmas ir pieejamas cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem? Ja netiek atbildēts uz šiem jautājumiem, var sanākt tā, ka šie procesi tieši veicina nevienlīdzību, jo nemācās tie, kuriem vajag, bet tie, kuri varētu bez tiem iztikt. Ir skumji noskatīties, ka daļai sabiedrības izglītības līmenis ir zems un tas turpina kristies, jo viņiem neinteresē papildus izglītība. Viņus interesē ātra peļņa bez lielu zināšanu iesaistīšanas. Tikmēr izglītotā sabiedrības daļa aizceļo uz valstīm, kur viņus novērtē un ir izveidoti atbilstoši apstākļi, kur viņi var pielietot savas zināšanas. Latvijā šis jautājums ir arī sarežģījies dēļ vēstures, jo Latvijā daļa pieaugušo nerunā latviski un angliski, tāpēc šeit papildus izglītoties un celt savu profesionālu kvalifikāciju ir sarežģīti. Šis būtu virziens, kurā vajadzētu lūkoties Latvijas politikas virzītājiem. Kā arī jāpievērš uzmanība tiem, kas strādā mazkvalificētu darbu, jo šīs darba vietas ar laiku tiks automatizētas un cilvēkiem vairs nevajadzēs to darīt. Viņu vietā to sāks darīt dators. Šie ir cilvēku, kurus jāaicina uz kursiem, lai viņi spētu atrast jaunas darba vietas un nepaliktu bezdarbniekos.
  • Imagen de harry carlos
    Sveiki, esmu Dr Harry Carlos, privātais aizdevuma aizdevējs, sniedzu aizdevumu tiem, kuriem ir nepieciešams aizdevums, un tie, kuri vēlas uzsākt jaunu uzņēmējdarbību. Es izsniedzu personas aizdevumus, biznesa aizdevumus, studentu aizdevumus, uzņēmuma aizdevumus un visu veidu aizdevumi, ar interesējošo likmi 2% kontaktu šodien pie: harryloanfirm56@gmail.com
  • Imagen de Guna Brenda Pogule
    Tas ir fakts, ka gandrīz visu "melno darbu" (ielu slaucīšana, darbi zemnieku saimniecībās, celtniecībā u. c.) ir vai būs iespējams aizstāt ar tehniku vai to krietni atvieglot, tomēr realitātē Latvijā ne zemniekiem, ne pilsētu pašvaldībām ir gana daudz līdzekļu, lai šīs tehnikas iegādātos. Tātad joprojām ļoti nepieciešams ir darbaspēks, kam tik ļoti svarīga nav izglītība ar īpašām prasmēm, bet gan vēlme strādāt (nesaku, ka izglītība nav nepieciešama - ir, lai cilvēks būtu inteliģents un pilnvērtīgi dzīvotu). Ja būs vēlme strādāt, tad arī - apgūt prasmes. Diemžēl tāpat kā zemniekiem nav līdzekļu tehnikai, tā arī nav līdzekļu, lai nodrošinātu atbilstošu atalgojumu pašreizējai dzīvei un cenām Latvijā. Tā tiek grauta vēlme strādāt. Kā var veidoties uzņēmība un vēlme strādāt un tāpat arī mācīties, ja atalgojums pat nespēs nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi? Lai pieaugušais atkal uzņemtos mācīties, kaut vai pašas pamatprasmes, kuras nepieciešamas darbā laukos, ir jābūt apziņai, ka viņa darbu novērtēs pienācīgi. Viens no mācīšanās iemesliem ir, lai būtu darbs. Ja nav vēlmes strādāt, diez vai būs vēlme mācīties. 



  • Imagen de Marin JOHNSON
    Kas täiskasvanuharidus on pigem ebavõrdsuse süvendaja või leevendaja? Nii nagu Riinagi viitab oma kommentaaris ei lasu kogu "süü" siiski täiskasvanuharidusel ning oluline on vaadelda haridussüsteemi tervikuna. Millised on meie võimalused olnud alustades alusharidusest.  Täna nähakse poliitikakujundajate poolt, et imevahend ebavõrdsuse leevendamiseks ja kaasamiseks hariduses on just nimelt täiskasvanuhariduses. Kindlasti täiskasvanutele loodud õppimisvõimalused saavad osalt leevendada tekkinud puudujääke, kuid siiski kas see on piisav? 
  • Imagen de Gaļina Capa
    Ir lietas, kas tiek darītas nepareizi un neizvērtējot pašas problēmas cēloni, tāpēc ir svarīgi uzzināt jau to pašu, pašu problēmas cēloni, lai zinātu, kādus vērtīgus un vajadzīgus pasākumus rīkot, lai šī problēma pamazām tiktu iznīcināta vai mazināta. Daļēji varētu piekrist tam, ka mazkvalificēti pieaugušie retāk piedalās apmācībās nekā augsti kvalificētie, jo, viņam ir radušies kaut kādi aizspriedumi vai bailes no citu viedokļa, bet tam visam vajadzētu būt atkarīgam no paša cilvēka motivācijas un vēlmes uzlabot savu dzīvi, pilnveidoties, attīstīties, mācīties un mācīties. Kāda nozīme, ko par to domās citi, tu pats vari ietekmēt savas dzīves kvalitāti kaut ko darot, nevis tikai runāt, ka viss ir slikti, nav darba, nav nekādu iespēju. Pietiks runāt, ir jādara kaut kas, lai uzlabotos tas viss, jāmeklē un jāseko līdzi jaunumiem, jo ir iespējas, ir dažādas programmas, tas viss tiek piedāvāts, vajag tikai to izmantot!