European Commission logo
Log in Create an account
Each keyword is searched for in the content.

EPALE - Electronic Platform for Adult Learning in Europe

Blog

Adult learning and inequalities: What questions to ask when designing Upskilling Pathways?

Adult learning is widely considered a tool for social inclusion, but EPALE Thematic Coordinator Simon Broek shares an alternative opinion – that if not implemented correctly, adult learning can actually contribute to inequalities.

Inequalities and adult learning.

 

Adult learning is widely considered a tool for social inclusion, but EPALE Thematic Coordinator Simon Broek shares an alternative opinion – that if not implemented correctly, adult learning can actually contribute to inequalities.

 

Over the last decades, in many (European-level) policy documents, adult learning has been recognised as an opportunity for a second chance, as a way to solve skill gaps, inequalities and unequal opportunities between different groups of adults. Also, according to the Upskilling Pathways initiative:

Close to 70 million Europeans struggle with basic reading and writing, calculation, using digital tools in everyday life. Without these skills, they are at higher risk of unemployment, poverty and social exclusion.

Upskilling Pathways aims to help adults to acquire a minimum level of literacy, numeracy and digital skills and/or acquire a broader set of skills by progressing towards an upper secondary qualification or equivalent (level 3 or 4 in the European Qualifications Framework (EQF), depending on national circumstances).

 

Adult learning increases inequalities?

There is however, another perspective on the role of adult learning in relation to inequalities, namely – that it actually increases them. Let us explore this further.

Many studies have affirmed that levels of educational attainment have an effect on adult participation. People, who have completed at least upper secondary education, are three times more likely to participate in adult learning. This is referred to as the Matthew effect of accumulated advantage: those who have opportunities gain more of them, while those who do not have opportunities are deadlocked.

 

The case of automation

The OECD conducted an analysis on the share of jobs that are potentially at risk of automation:

  • 15% of jobs could be done by computers and machines
  • 30% of jobs face at significant risk of potentially becoming fully automated.

This seems alarming, but it is not unusual – workers have always adapted and will continue to do so.

To be able to adapt, workers need to be equipped with the right skill sets and here lies the problem of adult learning increasing inequalities.

The OECD analysis (done on the basis of PIAAC) shows that automation is more likely to cause further polarisation of the labour market than mass unemployment. Those who do not have the skills and competences to get higher level jobs, will have less opportunities to progress in their career and life.

We all know that low-qualified adults participate less in training compared to those who are highly qualified. In addition, SMEs provide less training to employees than larger firms. With this in mind, training possibilities for the low-qualified tend to widen the polarisation instead of solving it. This is also due to the fact that it is more cost-effective for employers to invest in already trained people than to train staff from scratch.

 

Upskilling Pathways

How do we ensure that new policies are part of the solution and not the problem? This is a question that national policymakers and adult learning stakeholders need to answer when designing their Upskilling Pathways approach. But there are other questions that they need to consider, such as:

  • How accessible is adult learning for all adults? What are the barriers for learners to start a learning pathway?
  • How are those in need of learning encouraged to learn? What support structures are in place for disadvantaged learners?
  • How effective are outreach policies in reaching out to those who need learning the most?
  • To what extent is learning tailored to the needs of those who need it the most?

To conclude, the objective of Upskilling Pathways is to provide all adults with opportunities for upskilling; however this means that policies need to target groups that are difficult to reach and engage, which is a costly process with uncertain results. This is why we need to challenge policies not to settle for harvesting only the low-hanging fruit, but also to reach out a bit further to establish systems in which adult learning is indeed the solution for inequalities.


Simon Broek has been involved in several European research projects on education, labour market issues and insurance business. He advised the European Commission, the European Parliament and European Agencies on issues related to education policies, lifelong learning, and labour market issues, and is Managing Partner at Ockham Institute of Policy Support.

Likeme (18)

Comments

Uzskatu, ka nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr būs, un tas nav atkarīgs no tā vai cilvēkam ir atbilstoša izglītība. Jo izglītība nav tas kritērijs, kas raksturo cilvēka vienlīdzību. Ikvienam cilvēkam ir savs viedoklis, savi paradumi un uzskati, pēc kuriem viņš arī dzīvo. Manuprāt, mūsdienās ir daļa cilvēku, kas tikai spēj kritizēt un nosodīt citus, bet paši neko nevēlas apgūt un mainīt, tikai sūdzas par to cik viss ir slikti.
Tas, kāds ir izglītības līmenis un arī prasmes cilvēkam ir atkarīgs no viņa paša. Cik viņš ir apņēmīgs un vai viņš vispār vēlas uzzināt un tiekties pēc jaunām zināšanām un prasmēm. Domāju, ka fakts, ka vairāki arodi tiks automatizēti nākotnē nemainīs to, ka daļa pieaugušie nav ar atbilstošu izglītību un prasmēm, jo, ja nav vēlmes izzināt un mācīties, tad arī iespēju apgūt izglītību viņi neizmantos. Kas gribēs, tas apgūs un mācīsies!
Ir darbadevēji, kas ir ieinteresēti, lai viņu darbinieks apgūst prasmes, tāpēc nodrošina tiem izglītības iespējas, taču arī pašam darbiniekam ir jāizrāda vēlme un iniciatīva apgūt!

Likeme (0)

Šādos brīžos daudz atkarīgs no darba devēja un apkārtējiem cilvēkiem, no kuriem atkarīgas ikdienas gaitas. Nevienlīdzība vienmēr ir pastāvējusi un pastāvēs. Katram cilvēkam ir savas ambīcijas, vajadzības un vēlmes , cīņas gars vai vienkārši viņš "peld pa dzīves straumi".
Svarīgs ir atbalsts no darba devēja puses, lai mazinātu šo sabiedrības plaisu. Ja darba devējs ir gatavs piedāvāt iespēju un atbalstu mazkvalificēta personāla zināšanu pilneidei un, iespējas, karjeras izaugsmes iespējas, tad arī, ne viesiem, bet vismaz daļai radīsies ne tikai iespēja, bet arī vēlme pašpilnveidošanai un ticība sevī.
Likeme (0)

Manuprāt, nevienlīdzība cilvēku starpā vienmēr pastāvēs un pieaugušo izglītība nav tas vienīgais iemesls kā dēļ. Visi cilvēki jau pēc savas būtības nav vienādi, katram ir savi dzīves uzskati, pieradumi, viedokļi... Tāpēc izglītības līmenis un prasmju kopums ir atkarīgs tikai no cilvēka motivācijas kaut ko papildus uzzināt, apgūt un virzīties tālāk. Tie cilvēki, kuri papildus nemācas parasti iekšapzinā ir apmierināti ar savas dzīves situāciju, jo viņi tikai lamā un vaino visus apkārt, ka viņi ir tādi, kādi ir, bet paši, lai kaut ko mainītu, neko nedara. Es domāju, ka nav nekādas jēgas biedēt viņus ar to, ka vairāki amati tiks automatizēti nākotnē. Šādiem cilvēkiem ir jāpazaudē viss, lai iesāktu kaut ko darītu un virzītos uz priekšu. Es uzskatu, ka pieaugušo izglītība ir laba lieta. Tai, protams, ir jābūt pieejamai katram, bet nav naivi jādomā, ka visi šo iespēju izmantos – tā nebūs. Laba iespēja vienmēr sasniegs savu mērķauditoriju!

Likeme (0)

Lai gan pastāv nevienlīdzība darba tirgū neizglītotības dēļ, tomēr ir jāņem vērā aspekts, ka mūsdienā izglītība ir pieejam praktiski visiem, visi kas mācās ļoti labi saņem stipendijas, un mācās no valsts līdzekļiem, ir studenti, kas savieno mācības un darbu, lai iegūtu izglitību, kas palīdzēs turpmākajā dzīvē, un samazinās viņu nevienlīdzību starp pārējiem darba tirgū. Vienmēr var atrast iemeslus, lai nemācītos vai attaisojumus, kādēl tad nevar iegūt izglītību, bet visu var sasniegt ar gribas spēku. Pat bezdarbniekiem tiek piedāvāki neskaitāmi kursi visdažādākajās nozarēs, un pat cietumā ir iespēja iegūt izglītību. Mūsdienās nemācēt rakstīt un lasīt ir tiešām jāprot, jo tas ir vajadzīgs ikdienā, un bez tā nevar iztikt. Tāpēc, manuprāt, ir lieki ieguldīt papildus līdzekļus tajā, kas nav vajadzīgs, par šo naudu var piešķirt labāk stipendijas, lai to būtu vairāk, un lai sktudenti būtu motivētāki mācīties.
Likeme (0)

Es piekrītu autora teiktajam par lielākas nevienlīdzības veidošanos risku. Es neteiktu, ka šis apgalvojums ir viennozīmīgi patiesība un nevar būt citādāk, taču risks noteikti pastāv. Cilvēkiem, kuriem ir zema izglītības, ir zemāka motivācija kaut ko mainīt, jo tas prasa piepūli - mācīties, apgūt, doties uz kursiem, laiks un varbūt pat kādi naudas līdzekļi. Ir tāds izteiciens "āķis lūpā". Gribas domāt, ka tiem, kuriem ir iegūta izglītība, vismaz pārsvaram noteikti, ir šis "āķis lūpā" un viņi saredz jēgu / nozīmi vēl citu prasmju iegūšanai, mācībām, izglītībai un kursiem. Visticamāk sabiedrības daļai, kurai ir šis zemais izglītības līmenis ir par sevi nepārliecinātība, ka spēs kaut ko sasniegt, neredz, ka prasmju apgūšana var uzlabot matisko un finansiālo dzīvi. 
Likeme (0)

Piekrītu Saimona Broeka viedoklim, ka, ja pieaugušo izglītību neīsteno pareizi, tā var veicināt nevienlīdzību. Latvijai šī raksta jautājums ir aktuāls. Latvijas sabiedrība noveco, jo jaunie un talantīgie ir devušies dzīvot ārzemes. Tiek domāts, kā izglītot sabiedrību kopumā, kā veicināt pieaugušo izglītību, lai paaugstinātu zināšanu līmeni un veicinātu lielāku konkurenci uz darba vietām. Kamēr tiek šāda politika virzīta, ir jāatceras šajā rakstā uzdotie jautājumi - vai tiešām tiek aizsniegta pareizā mērķauditorija ar piedāvātajiem kursiem, vai maz tiek iedrošināti tie, kuriem patiesi ir nepieciešami papildus kursi un kādas atbalsta sistēmas ir pieejamas cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem? Ja netiek atbildēts uz šiem jautājumiem, var sanākt tā, ka šie procesi tieši veicina nevienlīdzību, jo nemācās tie, kuriem vajag, bet tie, kuri varētu bez tiem iztikt. Ir skumji noskatīties, ka daļai sabiedrības izglītības līmenis ir zems un tas turpina kristies, jo viņiem neinteresē papildus izglītība. Viņus interesē ātra peļņa bez lielu zināšanu iesaistīšanas. Tikmēr izglītotā sabiedrības daļa aizceļo uz valstīm, kur viņus novērtē un ir izveidoti atbilstoši apstākļi, kur viņi var pielietot savas zināšanas. Latvijā šis jautājums ir arī sarežģījies dēļ vēstures, jo Latvijā daļa pieaugušo nerunā latviski un angliski, tāpēc šeit papildus izglītoties un celt savu profesionālu kvalifikāciju ir sarežģīti. Šis būtu virziens, kurā vajadzētu lūkoties Latvijas politikas virzītājiem. Kā arī jāpievērš uzmanība tiem, kas strādā mazkvalificētu darbu, jo šīs darba vietas ar laiku tiks automatizētas un cilvēkiem vairs nevajadzēs to darīt. Viņu vietā to sāks darīt dators. Šie ir cilvēku, kurus jāaicina uz kursiem, lai viņi spētu atrast jaunas darba vietas un nepaliktu bezdarbniekos.
Likeme (0)

Tas ir fakts, ka gandrīz visu "melno darbu" (ielu slaucīšana, darbi zemnieku saimniecībās, celtniecībā u. c.) ir vai būs iespējams aizstāt ar tehniku vai to krietni atvieglot, tomēr realitātē Latvijā ne zemniekiem, ne pilsētu pašvaldībām ir gana daudz līdzekļu, lai šīs tehnikas iegādātos. Tātad joprojām ļoti nepieciešams ir darbaspēks, kam tik ļoti svarīga nav izglītība ar īpašām prasmēm, bet gan vēlme strādāt (nesaku, ka izglītība nav nepieciešama - ir, lai cilvēks būtu inteliģents un pilnvērtīgi dzīvotu). Ja būs vēlme strādāt, tad arī - apgūt prasmes. Diemžēl tāpat kā zemniekiem nav līdzekļu tehnikai, tā arī nav līdzekļu, lai nodrošinātu atbilstošu atalgojumu pašreizējai dzīvei un cenām Latvijā. Tā tiek grauta vēlme strādāt. Kā var veidoties uzņēmība un vēlme strādāt un tāpat arī mācīties, ja atalgojums pat nespēs nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi? Lai pieaugušais atkal uzņemtos mācīties, kaut vai pašas pamatprasmes, kuras nepieciešamas darbā laukos, ir jābūt apziņai, ka viņa darbu novērtēs pienācīgi. Viens no mācīšanās iemesliem ir, lai būtu darbs. Ja nav vēlmes strādāt, diez vai būs vēlme mācīties. 



Likeme (0)

Ir lietas, kas tiek darītas nepareizi un neizvērtējot pašas problēmas cēloni, tāpēc ir svarīgi uzzināt jau to pašu, pašu problēmas cēloni, lai zinātu, kādus vērtīgus un vajadzīgus pasākumus rīkot, lai šī problēma pamazām tiktu iznīcināta vai mazināta. Daļēji varētu piekrist tam, ka mazkvalificēti pieaugušie retāk piedalās apmācībās nekā augsti kvalificētie, jo, viņam ir radušies kaut kādi aizspriedumi vai bailes no citu viedokļa, bet tam visam vajadzētu būt atkarīgam no paša cilvēka motivācijas un vēlmes uzlabot savu dzīvi, pilnveidoties, attīstīties, mācīties un mācīties. Kāda nozīme, ko par to domās citi, tu pats vari ietekmēt savas dzīves kvalitāti kaut ko darot, nevis tikai runāt, ka viss ir slikti, nav darba, nav nekādu iespēju. Pietiks runāt, ir jādara kaut kas, lai uzlabotos tas viss, jāmeklē un jāseko līdzi jaunumiem, jo ir iespējas, ir dažādas programmas, tas viss tiek piedāvāts, vajag tikai to izmantot!
Likeme (0)

Bet vai tu šeit nerunā par tādu utopisku pašpilnveidošanos, kas pārsvarā raksturīga tikai akadēmiķu kopienai? Es domāju, ka paši sevi pilnveidot, ja, piemēram, atalgojums no tā neizmainīsies, ir ieinteresēti stipri vien mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (šis, protams, tikai balstoties uz paša līdzšinējo pieredzi). Šeit, šķiet, vaina ir jāuzveļ nevis indivīdam, bet sabiedrības domai kā tādai, kuras rosināšana aizsākas jau skolas laikā. Vairums vecāku tik grib, lai bērns līdz 18 gadu vecumam izaug veselīgs, gudrs un ar mērķi, kur strādāt, taču reti kurš vecāks domā, kā tikai iemācīt jaunietim vēlmi izzināt pasauli visas dzīves laikā. Tas tiek uzskatīts par gandrīz vai par bohēmisku dzīvesstilu — izzināt pasauli un pilnveidot sevī spējas, kas tikai iespējams varētu palīdzēt. Es šobrīd rakstot piefiksēju, ka laikam esmu viegli novirzījies no temata, taču, lai pievilktu atpakaļ, gribu teikt, ka paša intelekta un pasaules izpratnes attīstīšanai, manuprāt, ir daudzkārt svarīgāka loma sabiedrības vienlīdzībā par to, kādu summu indivīds pelna par padarīto darbu.
Likeme (0)

Skumji, ka darba devēji nepiedāvā darba ņēmējiem iespējas savā specifikā(nepiedāvā kursus pilnveidei savā profesijā vai piedāvā, bet neapmaksā). Ir dzirdēti gadījumi, ja cilvēks grib strādāt korektā darbā, viņam pirms tam jāiziet kursi par "bargu" naudu un pēc tam, varbūt tik tiks tajā darba vietā. Tas grauj stimulu,manuprāt, jebkuram darba ņēmējam.
Taču neskatoties uz to ir iespējas pilnveidoties, papildināt vai iemācīties pamatprasmes no jauna, taču vai izmanto? Bet par vienu no šķēršļiem savā pilnveides ceļa kļust dārgās izmaksas, nav laika vai citi iemesli. Protams, ir cilvēki kas iet mācās pilnveidojās(kursos, augstākā izglītība utt.). Taču ir arī tādi,kas neiet un to ir ļoti daudz. Kauna sajūta, nespēja vai citi iemesli arī ietekmē visu šo pilnveides procesu. Viņu pamatprasmes pakāpeniski krītās un jaunā darba vai esošajā darba vietā iespējas palikt kļūst mazāk, jo prasmes pilnveidojās un netiek atgūtās vai pamatprasmes elementārās tiek aizmirstas.
Visu laiku sanāk mācīties, taču nedrīkst apstāties pie pirmajām grūtībām. Iegūsti izglītību,neveicās ņem nākamo mācies, atkal nesanāk vēl vienu utt. Nevar apstāties pie pirmajām grūtībām ir jācīnās.

Likeme (0)

Un atkal kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Kāpēc jācenšās cīnīties ar sekām un meklēt risinājumus, nevis tā vietā pētītu cēloņus, kas ir noveduši pie tā, ka ir šie pieaugušie, kuri neprot ne lasīt, ne rakstīt? Un es nerunāju tikai par tiem, kuriem ir mācīšanās problēmas? Kāpēc jau no pirmajām klasēm skolēniem nemēģinam iemācīt ka attīstība un plašāks redzesloks ir tieši viņiem ajadzīgs? Kāpēc bibliotēkās redzams arvien mazāks skolēnu skaits, kas lasītu grāmatas, bet pieļaujam, ka daudzi skolēni, kas pavada bibliotēkā laiku, jo tur ir vienīgā vieta, kur tikt pie datora ar bezmaksas internetu??? Kāpēc Vasts līmenī (un pat vēl augstākā) mēs pieļaujam to, ka bērni var iegrimt planšetēs, telefonos, datoros, neredzot neko no apkārtējā, bet kļūstot par atkarīgiem no tehnoloģijām un ne jau tajā labākajā nozīmē? Kad atjēdzas, tad ir jau par vēlu, jo ir neskaitāmi pētījumi veikti par mācīšanās iespējām, ka tieši bērnībā ir vislabākās jaunu zināšanu uzņemšanas spējas, un ja tās neattīsta, tad pieaugušam panākt šo līmeni vairs nav iespējams. Ne jau visiem jākļūst par profesoriem, mums jau šobrīd VISĀS sfērās kļūst arvien mazāk speciālistu, un darba devējiem nekas neatliek, kā aizvietot šīs tukšās vietas ar mehānismiem, tādā veidā palielinot vēl vairāk plaisu?
Varbūt tomēr visiem kopā saņemties un mēģināt panākt, lai bērniem ir vēlme un interese macīties (arī tiem, ko sociālie dienesti "palaiž garām skolai")?
Likeme (0)

Kas täiskasvanuharidus on pigem ebavõrdsuse süvendaja või leevendaja? Nii nagu Riinagi viitab oma kommentaaris ei lasu kogu "süü" siiski täiskasvanuharidusel ning oluline on vaadelda haridussüsteemi tervikuna. Millised on meie võimalused olnud alustades alusharidusest.  Täna nähakse poliitikakujundajate poolt, et imevahend ebavõrdsuse leevendamiseks ja kaasamiseks hariduses on just nimelt täiskasvanuhariduses. Kindlasti täiskasvanutele loodud õppimisvõimalused saavad osalt leevendada tekkinud puudujääke, kuid siiski kas see on piisav? 
Likeme (0)

Erakordselt hea teemapüstitus! Usun, et enamik täiskasvanute koolitamisega tegevad olevad inimesed on kogenud just sedasama, et õppima tulevad eelkõige need, kes on harjunud õppima. St ka Eestis on samasugune probleem. Küll aga peaks selle sõlmküsimuse lahendamiseks või leevendamiseks vaatma haridussüsteemile märksa laiemalt. Täiskasvanute täiendkoolitus on õppijate jaoks ei-tea-kui-mitmes-ring ning siin tegeletaksegi suures osas kas varasema õpitee tulemuste või tagajärgedega. Kõige tähtsam on ikkagi see, missuguseks kujuneb inimese õpikogemus formaalhariduses selle kõige esimestest astmetest alates. Nimetet kogemust mõjutab omakorda see, missugune on haridussüsteem üldiselt - eligalitaarne või elitaarne. Poliitilisel tasandil otsustatud ja rakenduslikul tasandil ellu viidud ühtsuskool on see, mis aitab vältida elitaarsest hariduskorraldusest tulenevat ebavõrdsust ning omakorda sellest tulenevaid ühiskondlikke probleeme nii lühikeses, pikas kui ülipikas perspektiivis. Imelik, et artikli autor seda võtmeaspekti oma kirjutises üldse ei puudutanud. Kas poliitiline tabuteema?
Likeme (0)

Piekrītu uzskatam, ka visticamāk, cilvēki, kam jau ir kāda izglītība, noteikti radīs iespēju arī izglītoties 2., 3. un vēl 5. reizi, turpretī, cilvēkiem, kas nav pat vienu izglītību pabeiguši, ir grūtības saņemties pat to izdarīt, kur nu vēl tālāk mācīties. Es pieļauju, ka tas savā ziņā ir saistīts ar pašcieņu un kauna izjūtu. Tomēr ir ļoti žēl, ka šādi cilvēki atrod laiku "pačīkstēt" par situāciju valstī, tomēr neizmanto daudzās sniegtās iespējas, kas lielākoties ir bezmaksas. Otrs variants ir, ka viņiem tā ir vieglāk, jo pašam nav nekas jādara, bet valsts jau tā pat parūpēsies. 
Es pati esmu savā ziņā labs piemērs, kas bērnībā necerēja, ka vispār spēšu atļauties studēt augstskolā. Varbūt man paveicās, ka man interesē eksaktās zinātnes, līdz ar to ir iespēja studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Bet tik un tā, jebkuram ir tāda iespēja, pat ja tik ļoti neiet pie sirds, sākumā izmācīties kaut ko vienu par budžeta līdzekļiem, pēc tam, kad profesija rokās un darbs iegūts, var jau meklēt un iet studēt kaut ko kas sirdij tuvāks. 
Par sevi personīgi varu galvot, ka man atbilst un arī turpmāk atbildīs teiciens "Mūžu dzīvo, mūžu mācies". 
Likeme (0)

Sveiki, esmu Dr Harry Carlos, privātais aizdevuma aizdevējs, sniedzu aizdevumu tiem, kuriem ir nepieciešams aizdevums, un tie, kuri vēlas uzsākt jaunu uzņēmējdarbību. Es izsniedzu personas aizdevumus, biznesa aizdevumus, studentu aizdevumus, uzņēmuma aizdevumus un visu veidu aizdevumi, ar interesējošo likmi 2% kontaktu šodien pie: harryloanfirm56@gmail.com
Likeme (0)

Login or Sign up to join the conversation.