chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

E-Plattform für Erwachsenenbildung in Europa

 
 

Blog

Nevarēšanu saraksts

09/11/2019
von Ginta Salmina
Sprache: LV

Cik gan bieži katrs no mums nav nodomājis - to es nevaru, tas nav domāts man, nez vai to varēšu? Bieži vien atrodam attaisnojumu saistībā ar mūsu kompetencēm un prasmēm, dažreiz ar laika trūkumu vai, iespējams, pat saistībā ar savu vecumu. Pamatā jau mēs paši atrodam atrunas un uzliekam sev robežas, lai neuzsāktu kaut ko jaunu un/vai nedarītu lietas. Tomēr, ikkatrs no mums var sasniegt neiedomājamas virsotnes, ja izvirzām sev mērķi un atrodam motivāciju izdarīt lietas, kas pirmajā brīdī šķiet neizdarāmas un nesasniedzamas. 

Šeit, manuprāt, iedvesmojošs  Kristīnes Vilcānes stāsts - viņa uzdrošinājās diezgan radikāli mainīt savu dzīvi un sasniegt šķietami nesasniedzamus mērķus. Kristīne ir izaugsmes koučs,  "52 pakāpieni" izaugsmes metožu autore (www.52pakapieni.lv).

Ceru un ticu, ka Kristīnes stāsts var iedvesmot arī kādu no mums!

 

Ginta Salmiņa,
EPALE Rīgas reģiona koordinatore

 

Nevarēšanu saraksts

Katram no mums ir šāds apzināts vai visbiežāk neapzināts nevarēšanu saraksts ar lietām, kuras mēs gribētu varēt, bet nevaram. Un punkts. Šī saraksta galvenā misija mūsu dzīvē ir mūs sasiet, ierobežot un būt par izcilu avotu, kur smelties dažādus attaisnojumus. 

Kā šodien atceros to dienu, kad pavisam apzināti savā sarakstā veicu pirmos divus ierakstus – nevaru sarakstīt grāmatu un nevaru noskriet 10 km. Tas bija 2016.gada 17.aprīlī. Tik spilgti to atceros, jo visu nākamo gadu manā acu priekšā stāvēja lapiņa ar diviem lieliem mērķiem un konkrētu datumu:

2017.gada 17.aprīlis:

  • iznāk mana grāmata;
  • es vienā piegājienā noskrienu 10 kilometrus.

Toreiz sēdēju milzīgā zālē Londonā kopā ar vēl apmēram tūkstoti personīgajā izaugsmē ieinteresētu cilvēku, un no skatuves teiktie vārdi – ikviens var sarakstīt grāmatu un ikviens var noskriet 10 kilometrus, mani ļoti aizķēra. Jo es nevaru! Arī uz jautājumu – kurš to varēs pēc gada, man bija pavisam skaidra atbilde – es nē, jo man riebjas skriet un es neesmu rakstniece! Lai gan tantiņa, kurai varētu būt aptuveni 80 gadi, braši cēla roku, ka pēc gada jau nu viņa noteikti to varēs. 

Protams, es varēju to visu aizmirst un kārtējo reizi sev pateikt, nu kā es tā tagad, nebūdama rakstniece, rakstīšu savu grāmatu. Ir taču cilvēki, kuri to dara un noteikti var labāk. Un kā tad nu es tagad skriešu, ja skolā vienmēr esmu bijusi vārgulīte sportā un kādā no pēdējām skolas sporta stundām nozvērējos, ka es jau nu nekad vairs stadionā savu kāju nesperšu.

Un tomēr, tā 80-gadīgās sievietes vieglumā paceltā roka un pilnīga pārliecība par savu varēšanu man nedeva mieru. Es sapratu, ka es arī gribu tā viegli un ar pārliecību ticēt sev un varēt, ja vien sagribu, nevis meklēt kārtējo attaisnojumu, par kuru ātru pieejamību vairumā rūpējās mans nevarēšanas saraksts.

Pēc gada savā mērķu lapiņā ar lepnumu un patiesu gandarījumu par sevi ievilku ‘ček’ jeb ‘varu’. Jā, tieši nedēļu pirms termiņa bija iznākusi mana pirmā grāmata, kuras pirmie 100 eksemplāri bija nopirkti vēl pirms tās izdošanas, kā arī 10 kilometri vairs nebija šķērslis un es biju pieteikusies jau savam pirmajam pusmaratonam.

/de/file/kristinemaratons-1jpgkristine_maratons-1.jpg

Foto: 52pakapieni.lv.

 

Neiedomājams spēks un ticība sev pārņem brīdī, kad ievelc ‘ček’ pie sasniegtajiem mērķiem un vari izsvītrot kādreizējās nevarēšanas! Ar katru ‘ček’ pieaug varēšana! Un drosme :)

Tā man radās azarts tikt galā ar visām savām nevarēšanām, kuras būtu gribējusi realizēt, ja vien varētu. Bet nevarēju, jo pie katras taču bija sakarīgs attaisnojums:

  • ziemā ieiet āliņģī (es taču esmu salīga, tāpēc tas nav man);
  • izdot savu pašattīstības metodi (tas taču jādara profesionāļiem, kā tagad psihologi un kouči izmantos to, ko cilvēks parastais radījis);
  • uzstāties publiski daudzu cilvēku priekšā (es taču neesmu no tiem harizmātiskajiem publiskajiem runātājiem, kas spēj aizraut ikvienu);
  • pirmo reizi uzkāpt uz goda pjedestāla kādās skriešanas sacensībās, kas nav sētas mači (pat nesapņo, maniem dēliem katram jau 5 gadu vecumā bija vajadzīgs medaļu turētājs, bet es te savos teju 40 no sevis nez kādu sportisti iedomājos);
  • nomainīt profesiju, lai sekotu savam aicinājumam strādāt cilvēku izaugsmei (kurš normāls cilvēks manā vecumā maina profesiju, jo īpaši, ja esošajā viss ir labi, ērti un galvenais stabili un izdevīgi);
  • kļūt par jauniešu iedvesmu un atbalstu (bet man taču nav pedagoģiskas izglītības, lai tagad ietu un strādātu skolā);
  • noskriet pilnu maratonu savā 40.tajā dzimšanas dienā (pilnīgi nesakarīga doma cilvēkam, kurš skolas laikā 1 apli stadionā skrēja ar mokām).

Pirms dažām nedēļām savā dzimšanas dienā, šķērsojot maratona finiša līniju, ievilku kārtējo ‘varu’, noslēdzot iepriekš minēto sarakstu. 

Un sajutu, ko dīvainu. Sākumā es to nodēvēju par tukšumu un vairākas dienas mocījos, lai izdomātu kādu jaunu nevarēšanu. Mēģināju sastādīt jaunu sarakstu, bet neviena nevarēšana, ko es patiesi gribētu varēt, vairs nenāca prātā. Jebkas, ko es izdomāju, nāca vien kā nākamais uzdevums bez nevarēšanas pieskaņas, bez attaisnojuma un bez milzīga izaicinājuma.

Un tad es sapratu – beidzot es esmu kā tā kundzīte Londonā, kuras varēšana un ticība sev ir tik liela, lai ar vieglumu izlemtu, ka, ja vien es sagribēšu, es to varēšu! Bez šaubām par sevi un attaisnojumiem.

Kopš manas nevarēšanas mani vairs netur un neattaisno, manī ir milzīgs spēks, ticība sev un brīvība! To novēlu arī tev – tiec vaļā no visām savām nevarēšanām un soli pa solim stiprini savu varēšanu!

 

 

Avots: 52pakapieni.lv.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

1 - 10 von 18 anzeigen
  • Bild des Benutzers Ivonna Broka
    Raksts ir ļoti iedvesmojošs. Šis raksts lika aizdomāties par saviem mērķiem un motivāciju. Kā arī, cik daudz mēs īstenībā ikdienā kaut ko nevaram izdarīt un atliekam. Cik daudz mēs patiesībā varētu izdarīt, ja mainītu domāšanu un uzstādītu mērķus. Uzskatu, ka mērķu izvirzīšana mūs noteikti disciplinē un motivē, uzliek mums atbildību par sevi un savu dzīvi. Jo veiksmīgs cilvēks saprot, ka viņš pats būvē savu dzīvi ar savām domām un darbiem. 
  • Bild des Benutzers Dace Jermaka-Kāknēna
    Cilvēkam ir tendence uzcelt sev apkārt režģi - komfortu. Un izkāpt ārpus šīs komforta zonas (kas katram var būt cita) ir sarežģīti. Ir jauki, ka var ietekmēties no citiem, kuri rāda piemēru, bet pirmais solis ārpus savas komforta zonas jāsper ir pašam. Un jābūt labai motivācijai, lai sāktu to darīt, un vēlāk arī spītībai un neatlaidībai, lai turpinātu to darīt, kad sākotnējais mērķis nešķiet tik svaigs un svarīgs kā sākumā, jo iesākt nav tik grūti - grūtāk ir turpināt. Prieks, ka autorei tas ir izdevies.
  • Bild des Benutzers Zane Martinsone
    Paldies par rakstu un atziņām! Iedvesmoja. Manuprāt, daudzi nesaprot atšķirību starp NEVARU un NEGRIBU! Tādēļ to, ko nevar, patiesībā var, atliek tikai gribēšanas jautājums. Ir vairāk jātic sev un jāgrib varēt darīt lietas, kuras pat reizēm šķiet neiespējamas.
  • Bild des Benutzers Inese Protopopova
    Manuprāt, pārāk bieži cilvēki aizbildinās ar nevarēšanu, lai slēptu savu slinkumu un kūtrumu. Tas varētu būt skaidrojams ar motivācijas trūkumu un skaidra rezultāta neredzēšanu. Lai ietu un darītu, nepieciešams skaidrs mērķis un pamatots iemesls, lai sevi piespiestu kaut ko darīt, nevis meklēt attaisnojumus, lai nedarītu.Jebkurā sevis pilnveidošanas posma, epizodē svarīgākā ir motivācija un izvirzītais mērķis.
  • Bild des Benutzers Ingūna Taube
    Ticības sev praktizēšana visas dzīves garumā ir kā mūžizglītība, kas īstajā laikā un īstajā vietā atver durvis jaunām iespējām un dzīves piepildījumiem. Turklāt tā ir arī, kā tāds lakmusa papīrītis, kurš signalizē, ka pie savas dzīves stūres joprojām esam mēs paši. Katru dienu spert soli pa solim pretī saviem sapņiem. Sapņot ir skaisti! Un piepildot vienu sapni, tiekties atkal pēc nākamā!
  • Bild des Benutzers Liene Feodorova
    Raksts iedvesmojošs, rada pārdomas par cilvēku robežām. Ko cilvēks spēj izdarīt, brīžos kad apņēmies paveikt lietas un beidz domāt par to ka nespēs. Ļoti daudz ietekmē pozitīvā domāšana. Manuprāt, raksta varone spēja sasniegt pozitīvus rezultātus, jo viņa samazināja amigdalu un palielināja dopomīna ceļu. 
  • Bild des Benutzers Agnese Bece
    Lieliska viela pārdomām ne tikai pieaugušajiem, kuri meklē attaisnojumu,lai nedarītu, nevis motivāciju,lai darītu. Izaugsmes treneriem, jauniešiem ar pieredzes stāstiem , izglītojamo vecākiem noteikti jāienāk skolās vai KI ietvaros vai klases stundās. Jauniešiem jāsaprot,ka pie kļūdām neapstājamies, no tām mācāmies, lai ietu tālāk. Prieks ,ka arvien vairāk ir materiālu par rakstura izglītību.  Izaugsmes treniņš, motivācija vajadzīga ikkatram- katrs savas laimes kalējs.
  • Bild des Benutzers Ināra Skrodele
    Šis iedvesmojošais raksts precīzi parāda vienas konkrētas personas domāšanas veidu - tā ir izaugsmes domāšana! Atšķirībā no cilvēkiem ar fiksēto domāšanu, kuriem labpatīk izvairīties no izaicinājumiem, jo "tie taču parādīs tavas vājās puses", cilvēks ar izaugsmes domāšanu izaicinājumus uztver kā lielo iespēju izaugsmei, sevis pilnveidošanai, tādējādi spēcinot arī savu neatlaidību. Ticot sev, nebaidoties kļūdīties un mācoties no savām kļūdām, iespējams pakāpeniski sasniegt augstus mērķus, īstenot radošas, neordināras idejas! Un vēl, ja tevi šajā ceļā atbalsta ģimene, draugi, tad tas iedod dubultu spēku un veicina motivāciju. Rezultāts ir - pieaug produktivitāte un sasniegumi mācībās, darbā, biznesā, uzlabojas attiecības un cilvēks kļūst arvien laimīgāks.
  • Bild des Benutzers Laima Mitenberga
    Lielākā daļa uzskata, ka cilvēku par veiksmīgu rada resursi, veiksme, vieta vai apstākļi. Protams, tam bieži vien ir liela nozīme, bet, lai arī visi šie un daudzi citi faktori ietekmē katra indivīda veiksmes ceļu, tomēr vissvarīgākais faktors, lai sasniegtu kaut ko nozīmīgu, ir pārliecība par sevi. Mēs tik bieži atrunājamies no jaunām iespējām, piedzīvojumiem vai pārmaiņām tikai tāpēc, ka baidāmies no neveiksmēm. Taču, tik pat bieži tā palaižam garām savu “lielo iespēju”,nepamēģinot, neriskējot, jo otras iespējas var arī nebūt. Ir dzirdēti tik daudzi veiksmes stāsti par cilvēkiem, kuri sasniedza lielas lietas, atklāja sevī jaunus talantu, jo uzdrošinājās. Un teikt, ka es to nevaru, man tas nesanāk, vai arī, es tam neesmu piemērots, ir noziegums pret sevi, jo ticība sev ir visbūtiskākā veiksmes atslēga
  • Bild des Benutzers Undīne Podniece
    Vienmēr ir patīkami lasīt cilvēku pozitīvos pieredzes stāstus.
    Mēs pēc dabas esam ļoti kūtri, ērtāk ir pateikt "Es jau to nevaru", nekā meklēt risinājumus, lai kaut ko panāktu un izdarītu. 
    Pašai personīgi ļoti patīk taisīt "To do" sarakstu, katras izdarītās lietas beigās ievelkot ķeksīti vai ar lielu un treknu līniju izsvītrojot izdarīto darbu - tas nedaudz pat motivē darīt vēl un vēl (un dažreiz pat sarakstā ievietot pavisam sīkumainas lietas, tikai tāpēc, lai varētu izsvītrot kā padarītu).