chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

E-Plattform für Erwachsenenbildung in Europa

 
 

Blog

Ein Weg zur digitalen Integration

26/04/2017
by David Mallows
Sprache: DE
Document available also in: EN ET FR CS HU HR PL FI LV EL SL

EPALEs Themenkoordinator für Lebenskompetenzen, David Mallows, denkt über die Bedeutung und den Prozess der digitalen Integration von Erwachsenen nach.
(Dieser Beitrag ist eine Übersetzung aus dem Englischen. Die dazugehörigen Videos sind nur im Original verfügbar)

In diesem Monat liegt bei EPALE der Schwerpunkt auf Lernen mit digitalen Medien und E-Learning. Daher werden sich die Gedanken um innovative und interessante Möglichkeiten drehen, mit denen das Lernen online, auf einem Computer oder einem Mobilgerät oder sogar über VR-Headsets zugänglich gemacht werden kann. Es werden die Auswirkungen auf die Pädagogik und die Lehrerausbildung erörtert und interaktive Materialien vorgestellt – eine schöne neue Lernwelt scheint näher zu rücken.

Die digitale Kluft

Neben diesen interessanten Möglichkeiten sollten wir aber auch darüber nachdenken, ob digitale Technologien Erwachsenen, die vom Lernen ausgeschlossen wurden, den Zugang zu Bildung erleichtern oder einfach neue Hindernisse errichten, die sie noch stärker abschrecken. In den vergangenen Jahren wurde viel über eine digitale Kluft gesprochen, d. h. Befürchtungen, dass eine verstärkte Nutzung von Computern als Hilfsmittel für Kommunikation, Handel, Bürgerengagement und natürlich das Lernen, für einige Gruppen der Gesellschaft zu noch größeren und vielleicht noch deutlicheren Ungleichheiten führen könnte.

Da die Online-Welt immer stärker in die physische Welt eindringt, sollten wir der digitalen Integration größere Aufmerksamkeit schenken und damit sicherstellen, dass jedes Mitglied der Gesellschaft in der Lage ist, die Reichtümer der digitalen Welt effizient zu nutzen.

Digitale Integration

Die digitale Integration kann unter dem Gesichtspunkt des Zugangs zu Hardware gesehen werden. Wir wissen, dass die Verwendung digitaler Hilfsmittel und verschiedene wirtschaftliche und soziale Indikatoren eng zusammenhängen. Das führt dazu, dass bestimmte Gruppen von Erwachsenen bei der Nutzung hinter anderen zurückfallen. Ärmeren Gruppen fehlt es häufig einfach an der notwendigen Hardware. Wenn man weder zu Hause noch am Arbeitsplatz (noch in der Hosentasche) einen Computer hat, ist es sehr viel schwieriger, auf Behördendienste online zuzugreifen, eine Erstattung für eine stornierte Bahnfahrkarte zu beantragen, im Internet einzukaufen, Katzenvideos auf Facebook zu teilen oder sich bei EPALE anzumelden. Und wenn Erwachsene keinen Zugang zu Hardware haben, besitzen sie mit großer Wahrscheinlichkeit auch keine IT-Kompetenzen. Diese Tatsache bereitet politischen Entscheidungsträgern mit Recht große Sorge. Bevor sie sich jedoch

in teure Investitionsprogramme für Hardware und Schulungen für IT-Grundkenntnisse stürzen, sollten sie berücksichtigen, was wirklich notwendig ist, damit jemand die digitale Kluft überwinden und zu denjenigen aufschließen kann, die (relativ) problemlos und aktiv online unterwegs sind.

Ich war an einer Reihe solcher Initiativen beteiligt und habe miterlebt, dass es mehr als einen Computer und ein paar Maus-Kompetenzen braucht, um einen Erwachsenen digital zu integrieren. Neben einem Zugang zu Hardware und den notwendigen Kompetenzen, um diese zu benutzen, müssen wir auch verstehen, aus welchen Gründen sich Erwachsene mit neuen Technologien auseinandersetzen. Es ist eventuell ratsam, diesen Prozess als eine Marschroute zu konzeptualisieren und den Weg zu identifizieren, den jeder Erwachsene beschreiten muss. Professor Steve Reder von der Portland State University hat vier Phasen auf dem Weg zu einer digitalen Integration vorgeschlagen, die meiner Meinung nach sehr hilfreich sein können, wenn es darum geht, diese Herausforderung zu bewältigen.

Vier Phasen zur digitalen Integration

Diejenigen, die noch nie einen Computer verwendet haben, befinden sich in der ersten Phase: digitaler Zugang. Sobald die Personen Zugang zu einem Computer haben, beginnt die zweite Phase: Gefallen an der digitalen Welt.

Hier müssen sie entscheiden, ob sie tatsächlich einen Computer verwenden möchten und wofür. Und an dieser Stelle scheitern viele Initiativen – es ist nämlich sinnlos, einem Erwachsenen Zugang zu einem Computer zu ermöglichen, wenn er ihn gar nicht benutzen möchte. Wahrscheinlich hat jeder von uns einen älteren Verwandten, der ein Laptop oder ein iPad geschenkt bekommen hat, in der Hoffnung, dass er damit beginnt, E-Mails anstatt Briefe zu schreiben und per Skype und nicht mehr über das Festnetz mit Familie und Freunden in Kontakt zu bleiben. Stattdessen verstaubt das teure Spielzeug in der Ecke, auch wenn sich die jüngere Generation noch so viel Mühe mit geduldigen Erklärungen gibt. Andere erkennen natürlich bald die Vorteile und nachdem sie Gefallen an der digitalen Welt gefunden haben, gewinnt der nächste Schritt, also das Erlernen der Kompetenzen für die Nutzung des Computers, an Bedeutung.

Das nennt Reder die Phase der digitalen Bereitschaft.

Diejenigen, die noch nicht „bereit“ sind, die Technologie zu nutzen, müssen es lernen, aber sobald sie Gefallen an der digitalen Welt gefunden haben, sind die Erfolgschancen sehr viel größer.

Nachdem sie ausreichende Kompetenzen erlangt haben und jetzt das tun, was sie möchten, sind sie „bereit für die digitale Welt“ und können zur letzten Phase übergehen: digitale Kompetenz.

Hier müssen sie systematisch ihre Fähigkeiten bei der Verwendung digitaler Tools ausbauen, damit sie letztendlich in der Lage sind, das zu tun, woran sie Gefallen gefunden haben. 

Jede Phase auf diesem Weg hat ihre eigenen Hindernisse, die überwunden werden müssen. Beim digitalen Zugang ist das Hindernis die fehlende Hardware oder eventuell auch der fehlende Breitband-Internetzugang. Beim Gefallen an der digitalen Welt sind es fehlendes Vertrauen, der Eindruck einer fehlenden Relevanz oder eines fehlenden Wunsches zur Verwendung eines Computers, bei der digitalen Bereitschaft die fehlenden IT-Grundkenntnisse und bei der digitalen Kompetenz die scheinbar endlosen Entwicklungsmöglichkeiten digitaler Technologie und die ständige Erfindung neuer Anwendungen.

Wie so häufig in der Erwachsenenbildung sind auch hier der Fortschritt der Erwachsenen und ihr Stand auf dem Weg zur digitalen Integration nicht so linear, wie es im Diagramm den Anschein hat. Während das Gefallen an einer bestimmten Technologie sich bei den einen nach der ausreichenden Bereitschaft zu ihrer Nutzung richtet bzw. teilweise davon abhängt, gibt es andere, die beispielsweise, wie auch Reder von sich selbst sagt, kein Gefallen an Computerspielen haben, obwohl sie durchaus über die notwendigen grundlegenden Computerkenntnisse verfügen und damit „bereit“ sind.

Erarbeitung von Programmen für die digitale Integration

Welche Schlussfolgerungen können politische Entscheidungsträger also aus Reders Weg zur digitalen Integration ziehen? In erster Linie sollten wir nicht vergessen, dass die Motivation der Erwachsenen zum Lernen von sehr persönlichen Faktoren abhängt. Daher sollten Programme, die Erwachsene mit IT-Kenntnissen „ausstatten“ wollen, auch den nötigen Zeitaufwand beinhalten, um den Erwachsenen näherzubringen, wie digitale Tools ihr Leben bereichern und ihnen dabei helfen können, die Dinge zu tun, die sie schätzen und gerne tun möchten. Wenn Erwachsene keinen Gefallen an der digitalen Welt gefunden haben, helfen ihnen auch noch so viele Kurse zur Vermittlung von IT-Kenntnissen nicht, die digitale Kluft zu überwinden.

Graciela Sbertoli von Skills Norway, Zoltan Varkonyi von Progress Consult in Ungarn und Caecilia Maerk vom Schweizerischen Verband für Weiterbildung (SVEB), allesamt Mitglieder des European Basic Skills Network, diskutieren darüber, wie die digitale Integration in Norwegen, Ungarn und der Schweiz angegangen wird.


David Mallows hat 30 Jahre Erfahrung als Lehrer, Lehrerausbilder, Manager und Forscher in der Erwachsenenbildung. Er war zuvor Director of Research am National Research and Development Centre for Adult Literacy and Numeracy (NRDC) am UCL Institute of Education, London, und vertritt gegenwärtig das European Basic Skills Network in EPALE als Themenkoordinator für Lebenskompetenzen.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

1 - 10 von 23 anzeigen
  • Bild des Benutzers Iveta Šķirus
    Ceļš uz digitālo iekļautību ir sarežģīts process, taču nav neiespējams. Mēs visi, tajā skaitā seniori, sekojam līdz mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama informācija un motivācija apgūt, ko jaunu. Iespējams plašāki informatīvie pasākumi par to kur un kā to iespējams apgūt. Mēdijos būtu vairāk jāreklamē cik svarīgi ir apgūt šīs prasmes un tad jau mēs visi, arī gados vecākā paaudze, būtu ceļā uz izglītību, sociālo iekļaušanu, viedokļa paušanu utt.
  • Bild des Benutzers Madara Krastiņa
    Tehnoloģijas mūsdienu sabiedrībā ir neatņemama sastāvdaļa, arī mana ikdiena bez viedtālruņa vai datora izmantošanas šķistu pa visam citādāka. Manuprāt, jaunā paaudze ļoti labi spēj izmantot šīs tehnoloģijas, lai atvieglotu savu ikdienu gan mācībās, gan darbā, gan arī ikdienas saziņai un informācijas iegūšanai. Jāsaka, ka vecākā paaudze uz šo skatās visai skeptiski, atceroties savus laikus, mans tēvs paliek pie sava, uzskatot, ka visi "stikliņu glāstītāji" paliek par jauno tehnoloģiju vergiem. Protams, zināma taisnība tur ir, bet uzskatu, ka jaunieši mūsdienās iedalās divās grupās. Viena no tām ir šie "stikliņu glāstītāji", kuri nereaģē, neko neredz un nedzird kā tikai pārāk spožo ekrānu un tastatūras klikšķus, kas izskan, pirkstiem dancojot pa to. Otra grupa, manuprāt, prot lieliski izmantot šīs tehnoloģijas savā labā un ērtībām. 
  • Bild des Benutzers keita straume
    Digitālā iekļautība ir sarežģīts process, taču tas noteitki nav neiespējams. Cilvēki mūsdienu sabiedrībā seko mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk un vairāk, tāpēc, es uzskatu, ka ši ideja viennozīmīgi ir realizējama, vienīgi tas, kas šobrīd ir nepieciešams ir vēlme, motivācija apgūt ko jaunu.
  • Bild des Benutzers Ede Schauer
    Piekrītu, ka šī ir mūsdienās aktuāla problēma. Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas saskāries ar šo digitālās iekļaušanas ceļu. Kā jau rakstā bija minēts - kāds savu pieejamo ierīci nav gatavs izmantot, savukārt cits nekavējoties to liek lietā un apgūst tās piedāvātās iespējas. Arī mans vectēvs (75 gadi) saņēma dāvanā viedtālruni un ir sajūsmā par tā piedāvātajām iespējām un ar saviem spēkiem cenšās atklāt jaunas opcijas, savukārt tajā pat laikā zinu arī jaunākus cilvēkus, kas, lai arī mājās ir datots, nemaz necenšās tajā, ko apgūt un to lietot. Vēl esmu saskāries, ka dažādas interneta vietnes ir pārāk sarežģītas cilvēkiem, kuriem ir zemas digitālās prasmes, tās sagādā grūtības pat jauniešiem, kad nepieciešams palīdzēt, piemēram, vecākiem. Uzskatu, ka arī digitālo vietņu izveides laikā ir jāpadomā par to, kas ir mērķa grupa un kā to padarīt maksimāli vienkāršu, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar zemām digitālajām prasmēm. 
  • Bild des Benutzers Artūrs Dimitrijevs
    Pilnībā piekrītu par tām interneta vietnēm, ka tās dažreiz mēdz būt pārāk sarežģītas arī cilvēkiem, kam ir vidēja līmeņa digitālās prasmes. Un tas noteikti ir vēl viens aspekts par kuru ir jādomā, palīdzot cilvēkiem apgūt jaunus digitālos rīkus.
  • Bild des Benutzers Sergejs Ivanovs
    Raksts ir lietderīgs un aktuāls. Manuprāt, visas izglītības programmas mūsdienās ir jāveido, ņemot vērā digitalizācijas tendences un šo "4-pakāpju ceļu".
    Piekrītu autora piemēram par gados veciem cilvēkiem. Digitālā plaisa, manuprāt, ir vairāk saistīta tieši ar cilvēku vecumu, nevis ar sociālo stāvokli. 
    Tehnoloģijas, ierīces, piekļuve internetam, profili sociālos tīklos, epasts utt. šodien ir bezmaz visiem sociāliem slāņiem neatkarībā no viņu ienākumu līmeņa (jo par internetu nav jāmaksā, un dažādu ierīču tagad ir tik daudz tirgū, ka tās ir kļuvušas ļoti lētas). Bet savukārt gados veciem cilvēkiem, pat ja viņiem ir visas finansiālas iespējas, ir grūtāk pielāgoties un sagaršot digitalizācijas iespējas psiholoģisko iemesļu dēļ. 
    Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībniekiem bija labi komentāri par viedtālruņiem mācīšanās procesā. Piekrītu, ka jāattīsta ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes efektīvi izmantot sava viedtālruņa priekšrocības. 
    Labus rezultātus var panākt, manuprāt, ja digitālās prasmes tiks mācītas situatīvi, atkarībā no pašu izglītojamo ikdienas interesēm un preferencēm, saistītām, piem., ar viņu darbu, ģimeni, ceļošanu utt. 

  • Bild des Benutzers Ivans Burenkovs
    Kopumā es piekrītu rakstam. Digitalizācija neapšaubāmi ir mainījusi mūsu izglītības sistēmu, un mums ir jāintegrē pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatu, ka otrā pakāpe ir visgrūtāka skolotājiem, jo tas ir saistīta ar cilvēka motivāciju. Cilvēki vēlas, lai studijās būtu jēga un mērķis, tāpēc ir būtiski parādīt kaut ko digitālo, kas attiecas uz šo personu.
  • Bild des Benutzers Elīna Birkāne
    Piekrītu raksta autoram, ka pastiprināta digitalizācija mācību procesā var kļūt par vēl vienu šķērsli pieaugušo izglītībai, tomēr tam nebūtu jākļūst par iemeslu, lai cilvēks izvēlētos nemācīties. Lieliski piemēri ir vakara vidusskolas, kuru mērķauditorija ir tieši pieaugušie - šīs skolas ar digitalizācijas palīdzību nodrošina iespēju mācīties attālināti, arī miksējot klātienes mācības ar mācībām e-vidē. Šīs skolas dara visu, lai nodrošinātu šo iespēju katram, arī tiem, kas nejūtas droši digitālā vidē, piemēram, piedāvājot dažādas digitalizācijas mācību formas, dažādas saziņas formas, atkarībā no katra skolēna prasmēm darboties ar modernajām tehnoloģijām. 
    Domāju, izglītības sistēmā kopumā, īpaši mūžiglītības kontekstā, būtu vērts ieguldīt digitāli iekļaujošu programmu izstrādē , ņemot vērā mērķauditorijas pārstāvju Digitālās gatavības pakāpi un iekļaušanas plānu. 
  • Bild des Benutzers Beāte Lozberga
    Pēc manām domām, izveidojot 4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību, tas noteikti būtu solis un priekšu nevis atpakaļ. Mums ir jāsaprot tas, ka modernās tehnoloģijas tikai turpinās attīstīties un tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tādēļ, iespējams, nākotnē būs tādas tehnoloģijas, par kurām neviens cilvēks mūsdienās vēl nav aizdomājies. Ir tik daudz cilvēku, it īpaši vecākā gājuma, kuriem trūkst zināšanu, iemaņu un palīdzības, lai apgūtu modernās tehnoloģijas, taču viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs, zinātkāri un interesi pilni uzzināt un iemācīties, ko jaunu, protams, vienmēr pastāv izņēmumi. Manuprāt, šī pārkāpju sistēma būtu loti efektīva, jo veicot mazus solīšus, tiktu sasniegts lielais mērķis. 
  • Bild des Benutzers Anete Sinkeviča
    4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību  ir sarežģīts process, taču nav neiespējams.  Visi tajā skaitā seniori seko mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama tikai motivācija apgūt, ko jaunu.